Romāņu tautas

Romāņu tautas - indoeiropiešu valodu saimes tautas Dienvideiropā, kuru etnoģenēzes procesi norisa romanizācijas jeb latinizācijas ietekmē, pārņemot daudzas Romas impērijas kultūras iezīmes (saplūstot latīņu valodai ar vietējām valodām, radās jauni latīņu valodas dialekti vai pat jaunas valodas - t.s. romāņu valodu grupa). Šīs tautas veidojās agrajos viduslaikos, līdz ar t.s. barbaru karalistēm (franku, burgundu, vestgotu, svēbu, ostgotu, langobardu u.c.), šo cilšu sabiedrībai veidojot savdabīgu simbiozi ar iekarotajiem romiešiem un ķeltiem.

Skaitliski lielākā romāņu tauta - franči, - sāka veidoties agrajos viduslaikos Franku valsts un Burgundu valsts zemēs, tālākajam procesam noritot jau Francijas karalistē, pamazām unificējoties un savstarpēji tuvinoties ģermāņu (franku un burgundu), ķeltu un romiešu elementiem. Kopš IX gs. rodami rakstu pieminekļi t.s. senfranču valodā (kurā runāja Ildefransas apkaimē), bet t.s. vidusfranču periodā (XIV-XVI gs.) norisa politiskās konsolidācijas un centralizācijas procesi, vecfranču valodai administratīvajā lietvedībā sākot izspiest latīņu valodu un liekot pamatus franču literārajai valodai (šajā laikā karalistē dominēja divi visai atšķirīgi pamatdialekti - franču un provansiešu, - kā arī milzums sīkāku dialektu perifērijā). Tautas tapšanas process noslēdzās Franču revolūcijas laikā, kad bija izveidojusies vienota un unificēta franču literārā valoda, lielākā daļa pavalstnieku sāka sev identificēt kā frančus.

Literatūra par šo tēmu

• Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996., 25.-28. lpp.