Atšķirības starp "Sādža" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Sādža''' (no liet. ''sodžia'' > no ''soda'' - "ciems"; kr. ''деревня'') - atkarībā no konteksta: | '''Sādža''' (no liet. ''sodžia'' > no ''soda'' - "ciems"; kr. ''деревня'') - atkarībā no konteksta: | ||
| − | * '''1.''' | + | * '''1.''' Sākotnēji "sādža" nozīmēja mežā [[Līdums|nolīstu]] aramzemi. |
| − | * '''2.''' | + | * '''2.''' No XVI gs. - aramzemes gabals ar dzīvojamo māju, t.i. saimniecība, bet vēlāk vairākas dzīvojamās mājas ar tām piederīgiem aramzemes gabaliem, pļavām un mežu. Jaunajos laikos - neliela zemnieku apmetne ārpus pilsētas ar kopīgu nosaukumu, bet bez atsevišķu māju/sētu nosaukumiem un bez savas baznīcas. Izveidojās vēlajos viduslaikos pēc lielģimeņu sairšanas, sakarā ar tradīciju tēva zemi sadalīt vienādos gabalos dēliem. Īpaši izplatīts apmetnes veids Austrumeiropā (Krievijas dienvidos dēvēta par [[Staņica|staņicu]]). Latgalē sādžu dēvēja arī par ciemu vai dzerauni (no kr. kr. ''деревня''). |
| + | |||
| + | Attīstoties amatniecībai un transporta infrastruktūrai, daļa ''sādžu'' pārauga [[Miests|miestos]]. Mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās vēlajos viduslaikos Austrumlatvijā. Līdz ar to sādžai raksturīga blīva apbūve (līdz XIX gs. neregulāra, t.s. "kaudzes sādžas", vēlāk ugunsdrošības apsvērumu dēļ, saskaņā ar valsts regulām veidoja t.s. "rindu sādžas" jeb "ielu sādžas"). Ar t.s. "šņorēs" katrai ģimenei sadalītu lauksaimniecības zemi ārpus ''sādžas'' (''sādžā'', kuru veidoja 5-7 [[sēta]]s, varēja būt vairāk nekā 100 šņoru). Ganības parasti bija koplietošanā. Lielākā daļa sādžu tika likvidētas XX gs. pirmajā pusē, agrārreformas ceļā sadalot zemi un izveidojot viensētu sīksaimniecības. | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 23. aprīlis, plkst. 07.31
Sādža (no liet. sodžia > no soda - "ciems"; kr. деревня) - atkarībā no konteksta:
- 1. Sākotnēji "sādža" nozīmēja mežā nolīstu aramzemi.
- 2. No XVI gs. - aramzemes gabals ar dzīvojamo māju, t.i. saimniecība, bet vēlāk vairākas dzīvojamās mājas ar tām piederīgiem aramzemes gabaliem, pļavām un mežu. Jaunajos laikos - neliela zemnieku apmetne ārpus pilsētas ar kopīgu nosaukumu, bet bez atsevišķu māju/sētu nosaukumiem un bez savas baznīcas. Izveidojās vēlajos viduslaikos pēc lielģimeņu sairšanas, sakarā ar tradīciju tēva zemi sadalīt vienādos gabalos dēliem. Īpaši izplatīts apmetnes veids Austrumeiropā (Krievijas dienvidos dēvēta par staņicu). Latgalē sādžu dēvēja arī par ciemu vai dzerauni (no kr. kr. деревня).
Attīstoties amatniecībai un transporta infrastruktūrai, daļa sādžu pārauga miestos. Mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās vēlajos viduslaikos Austrumlatvijā. Līdz ar to sādžai raksturīga blīva apbūve (līdz XIX gs. neregulāra, t.s. "kaudzes sādžas", vēlāk ugunsdrošības apsvērumu dēļ, saskaņā ar valsts regulām veidoja t.s. "rindu sādžas" jeb "ielu sādžas"). Ar t.s. "šņorēs" katrai ģimenei sadalītu lauksaimniecības zemi ārpus sādžas (sādžā, kuru veidoja 5-7 sētas, varēja būt vairāk nekā 100 šņoru). Ganības parasti bija koplietošanā. Lielākā daļa sādžu tika likvidētas XX gs. pirmajā pusē, agrārreformas ceļā sadalot zemi un izveidojot viensētu sīksaimniecības.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 74. lpp.
