Atšķirības starp "Saliešu likumi" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Saliešu likums''' (viduslat. ''Lex Salica'') jeb '''Saliešu tiesa''' - saliešu ([[Franki|franku]]) paražu tiesību krājums, pierakstīts 508.-51.. gados (vēlāk papildināts ar [[Franku valsts]] karaļu [[Kapitulārijs|kapitulārijiem]]). Senākais [[Ģermāņi|ģermāņu]] tiesību avots, sarakstīts sliktā latīņu valodā ar franku vārdu iestarpinājumiem. Sastāv galvenokārt no krimināltiesību un procesuāltiesību normām. Nenošķīra krimināl- un civilprocesu, nosakot to akuzācijas formu - lietu ierosināja tikai tad, ja pieprasīja prasītājs. Nepastāvēja iepriekšējā izmeklēšana. | '''Saliešu likums''' (viduslat. ''Lex Salica'') jeb '''Saliešu tiesa''' - saliešu ([[Franki|franku]]) paražu tiesību krājums, pierakstīts 508.-51.. gados (vēlāk papildināts ar [[Franku valsts]] karaļu [[Kapitulārijs|kapitulārijiem]]). Senākais [[Ģermāņi|ģermāņu]] tiesību avots, sarakstīts sliktā latīņu valodā ar franku vārdu iestarpinājumiem. Sastāv galvenokārt no krimināltiesību un procesuāltiesību normām. Nenošķīra krimināl- un civilprocesu, nosakot to akuzācijas formu - lietu ierosināja tikai tad, ja pieprasīja prasītājs. Nepastāvēja iepriekšējā izmeklēšana. | ||
| − | Process bija mutisks, atklāts un formāls. Abām procesa pusēm bija vienlīdzīgas tiesības (t.sk. iesniegt pierādījumus /arī dokumentus/, uzaicināt lieciniekus utt.), kuras realizēja sacensības veidā. Galvenie tiesas pierādījumi bija tiesājamā atzīšanās (''confessio''). Vēl pieļāva [[Asinsatriebība|asinsatriebību]], taču jau bija raksturīga tā sauktā kompozīcijas jeb izlīguma sistēma: par tiesību pārkāpumiem bija paredzēts naudas sods (solīdos un denārijos), ko tiesa piesprieda vainīgajam - t.i. sīki atrunāta naudas sodu sistēma par dažādu fizisku kaitējumu nodarīšanu (arī morālu: likums aizliedza lamāties, apvainot otru | + | Process bija mutisks, atklāts un formāls. Abām procesa pusēm bija vienlīdzīgas tiesības (t.sk. iesniegt pierādījumus /arī dokumentus/, uzaicināt lieciniekus utt.), kuras realizēja sacensības veidā. Galvenie tiesas pierādījumi bija tiesājamā atzīšanās (''confessio''). Vēl pieļāva [[Asinsatriebība|asinsatriebību]], taču jau bija raksturīga tā sauktā kompozīcijas jeb izlīguma sistēma: par tiesību pārkāpumiem bija paredzēts naudas sods (solīdos un denārijos), ko tiesa piesprieda vainīgajam - t.i. sīki atrunāta naudas sodu sistēma par dažādu fizisku kaitējumu nodarīšanu (arī morālu: likums aizliedza lamāties, apvainot otru lamuvārdiem). Tiesvedība paredzēja tiesu divkaujas (sievietēm atļāva savā vietā nolīgt cīnītājus), [[ordālijas]] u.c. rituālas darbības. Liela daļa veltīta lauksaimniecībai un lopkopībai. Likumā minētas tīrumu aizsardzības metodes pret robežpārkāpumiem, runāts par cūku ganāmpulka aizsardzība pret zagļiem u.c. Izteikta kazuistika, kas nozīmē, ka vispārīgu principiālu normu nav, bet katrs noteikums nosaka īpašu gadījumu. Ja kāds izdarīja noziegumu kādā citā zemē vai cilšu apmetnē, viņam bija tiesības pieprasīt, lai viņu tiesā pēc tādiem likumiem, kādi ir viņa zemē. Kārļa Lielā laikā sodu bardzība kļuva lielāka - krājumis tika rediģēts, un tika izdots kā jauna versija ''Lex emendata'', ko apstiprināja par likumu. Vietām bija spēkā līdz pat XI-XII gs. (Lombardijā, Tirolē). |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. decembris, plkst. 16.36
Saliešu likums (viduslat. Lex Salica) jeb Saliešu tiesa - saliešu (franku) paražu tiesību krājums, pierakstīts 508.-51.. gados (vēlāk papildināts ar Franku valsts karaļu kapitulārijiem). Senākais ģermāņu tiesību avots, sarakstīts sliktā latīņu valodā ar franku vārdu iestarpinājumiem. Sastāv galvenokārt no krimināltiesību un procesuāltiesību normām. Nenošķīra krimināl- un civilprocesu, nosakot to akuzācijas formu - lietu ierosināja tikai tad, ja pieprasīja prasītājs. Nepastāvēja iepriekšējā izmeklēšana. Process bija mutisks, atklāts un formāls. Abām procesa pusēm bija vienlīdzīgas tiesības (t.sk. iesniegt pierādījumus /arī dokumentus/, uzaicināt lieciniekus utt.), kuras realizēja sacensības veidā. Galvenie tiesas pierādījumi bija tiesājamā atzīšanās (confessio). Vēl pieļāva asinsatriebību, taču jau bija raksturīga tā sauktā kompozīcijas jeb izlīguma sistēma: par tiesību pārkāpumiem bija paredzēts naudas sods (solīdos un denārijos), ko tiesa piesprieda vainīgajam - t.i. sīki atrunāta naudas sodu sistēma par dažādu fizisku kaitējumu nodarīšanu (arī morālu: likums aizliedza lamāties, apvainot otru lamuvārdiem). Tiesvedība paredzēja tiesu divkaujas (sievietēm atļāva savā vietā nolīgt cīnītājus), ordālijas u.c. rituālas darbības. Liela daļa veltīta lauksaimniecībai un lopkopībai. Likumā minētas tīrumu aizsardzības metodes pret robežpārkāpumiem, runāts par cūku ganāmpulka aizsardzība pret zagļiem u.c. Izteikta kazuistika, kas nozīmē, ka vispārīgu principiālu normu nav, bet katrs noteikums nosaka īpašu gadījumu. Ja kāds izdarīja noziegumu kādā citā zemē vai cilšu apmetnē, viņam bija tiesības pieprasīt, lai viņu tiesā pēc tādiem likumiem, kādi ir viņa zemē. Kārļa Lielā laikā sodu bardzība kļuva lielāka - krājumis tika rediģēts, un tika izdots kā jauna versija Lex emendata, ko apstiprināja par likumu. Vietām bija spēkā līdz pat XI-XII gs. (Lombardijā, Tirolē).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 166. lpp.
- Zemītis G., Osipova S., Blūzma V. Ārvalstu tiesību vēstures avoti. - Turība: Rīga, 2007. - 352 lpp. ISBN 9789984828867
