Atšķirības starp "Salpetris" versijām

'''Salpetris''' (no lat. ''sal''- "sāls" + ''petra'' - "klints"; an. ''saltpetre'', vc. ''Salpeter'') - kālija nitrāts KNO3, viduslaiku beigās (kopš XIV gs. otrās puses) un jaunajos laikos melnā pulvera ražošanā nepieciešama izejviela.  Ieguva no dabīgo atradņu neattīrītajiem sārmzemju vai sārmu metālu nitrātiem. Kopš XV gs. Viduseiropā to ieguva mākslīgi t.s. salpetra bedrēs jeb salpetra dārzos: izveidoja kaudzes no zemes, merģeļa, būvgružiem, koka pelniem un slāpekli saturoša pūstoša organiskā materiāla (vircas, dzīvnieku asinīm un dzīvnieku atkritumiem), turēja tās mitras un bieži pārlāpstoja. Organiskajā materiālā esošās olbaltumvielas vispirms hidrolizējās no olbaltumvielām uz aminoskābēm, kas nokļuva mikroorganismu šūnās (Bacillus, Pseudomonus, Proteus vulgaris u.c), kur tās noārdījās līdz amonjakam, ogļskābai gāzei un ūdenim. Amonjaks izšķīda ūdenī, veidojot amonjaka ūdeni. Amonija jonu (NH4+) oksidēšanu līdz slāpekļpaskābei (nitrītiem) veica ar citas mikroorganismu grupas, nitrificējošo baktēriju palīdzību. Pēc tam Nitrobacter vai Nitrococeus baktērijas oksidēja nitrītus par nitrātiem. Pēc 2-3 gadiem nitrificējošo baktēriju darbības rezultātā salpetra veidošanās process bija beidzies un salpetra zemi ekstrahēja. Ietvaicējot šķīdumu salpetris kristalizējās. Lai iegūtu šaujampulverim piemērotu salpetri, pirmā vārījuma brūno jēlsalpetri vienu vai divas reizes pārkristalizēja, pievienojot koka ogli vai līmi. Visbiežāk salpetra vārītavas iekārtoja pie potašas vārītavām vai stikla kausētavām. [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] salpetra vārītavas bija ierīkotas: Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnes Salpetrās, Tomes Sārmulos, Pienavas Sarmās, Svētes Zaļpēteros, Jaunsvirlaukas Salputrās, Ozolnieku Balpēteros, Volgundes Salputrās, Lutriņu Sārmos, Skrundas Sārmukalnos, Slampes Sarmās, Užavas Sārmates muižā un Rucavā.