Atšķirības starp "Sirojums" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sirojums''' – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un [[vergs|vergu]] iegūšana | + | '''Sirojums''' – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un [[vergs|vergu]] iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām. |
| + | |||
| + | Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma [[Livonija]]s saimniecībā: | ||
| + | * Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par [[dreļļi]]em. Dreļļi bez atlīdzības veica smagos darbus gan [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] muižās, gan zemnieku saimniecībās. Ordenis nereti tos nomitināja uz zemnieku zemes, kas pēc kariem vai sērgām bija atstāta neapstrādāta. Visticamāk, līdz pat 15.gs. beigās Livonijas ordeņa muižās strādāja tikai karagūstekņi, un tikai to pieplūduma apsīkums lika palielināt [[Klaušas|klaušu]] un nodevu nastu brīvajiem zemniekiem. Daudz vērtīgāki par dreļļiem bija augstdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem. | ||
| + | |||
[[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | [[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 14. jūnijs, plkst. 12.46
Sirojums – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un vergu iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām.
Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma Livonijas saimniecībā:
- Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par dreļļiem. Dreļļi bez atlīdzības veica smagos darbus gan Livonijas ordeņa muižās, gan zemnieku saimniecībās. Ordenis nereti tos nomitināja uz zemnieku zemes, kas pēc kariem vai sērgām bija atstāta neapstrādāta. Visticamāk, līdz pat 15.gs. beigās Livonijas ordeņa muižās strādāja tikai karagūstekņi, un tikai to pieplūduma apsīkums lika palielināt klaušu un nodevu nastu brīvajiem zemniekiem. Daudz vērtīgāki par dreļļiem bija augstdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem.
