Atšķirības starp "Situacionisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 27. aprīlis, plkst. 09.43

Pirmie situacionisti 1957. gada aprīlī Kosadarosčā: Džuzepe Galicio, Pjero Simondo, Elena Verrone, Mišela Bernšteina, Gijs Debors, Asgers Jorns un Valters Ormo

Situacionisms (it. Situazionismo) - marksisma strāvojums, izveidojies Rietumeiropā 1957. gadā, atšķeļoties no maosima, idejiski tuvs anarhismam. Kustību aizsāka Gijs Debors (Guy-Ernst Debord) ar domubiedriem - kreisi radikāli noskaņotiem māksliniekiem un rakstniekiem, - Itālijā, Kozadarosčā (it. Cosio d'Arroscia) nodibinot t.s. Situacionistu internacionāli (it. L'Internazionale Situazionista). Situacionisti uzskatīja, ka Rietumu sabiedrība sasniegusi tādu pārpilnības līmeni, ka ir gatava komunismam. Tāpēc laiks taisīt revolūciju "tūlīt un tagad", sākot jau ar ikdienas dzīvi: atteikties no darba, no pakļaušanās valsts varai, no nodokļu maksāšanas, no likumpakļāvības un sabiedrības morāles normām. Pēc situacionistu domām tālākā kapitālistiskās sabiedrības attīstība novedīs pie tā, ka kapitāls bez taustāmiem labumiem sāks akumulēt arī masu mediju radītos tēlus, imidžu, informāciju utt. Rezultātā jebkura informācija, pat kultūras kods kļūs par preci. Ja cilvēks pavada brīvo laiku reāli dzīvojot, tad nākotnē - ja kapitālisma attīstību neapturēs, - tas būs spiests visu no strādāšanas darba devēja labā brīvo laiku veltīt fetišu pirkšanai un vērot "dzīves dzīres" televīzijā. Tādā veidā cilvēki vairos kapitālistu mantu ne tikai tiešā darbā, bet arī savā brīvajā, privātajā laikā, rezultātā visu savu dzīvi dzīvojot tikai tāpēc, lai vairotu šauras elites mantu un ietekmi (varu). Visa sistēma tiek veidota kā izrāde, taču pēc situacionistu domām tā nav apzināti šādi virzīta, jo nav scenārija, nav režisoru, ir tikai mērķis. Šī izrāde var būt "izkliedēta" un "koncentrēta" - izkliedēta tā ir Rietumu sabiedrībā ar t.s. brīvā tirgus ekonomiku, bet koncentrēta valstīs, kur dominē valsts kapitāls un birokrātijas vara (PSRS, ĶTR u.c.). Kā pašregulējoša sistēma, izkliedētās izrādes sabiedrība absorbē (rekuperē) potenciāli draudošās situācijas, padarot tās par izrādes daļu, kā tas notika ar Če Gevaru, kurš no nesavtīgas cīņas simbola tika padarīts par ienesīgu attēlu uz T-krekliem, vai 1968. gada Studentu maija līderiem, iekļaujot tos varas elitē. Attiecīgi par primāro uzskatīja revolūciju apziņā, mainot iekšējo vērtību sistēmu. Attīstīja maoistu ideju par "kultūras revolūciju", pievēršoties apzinātas "kontrkultūras" veidošanai, kontrkultūras situāciju inspirēšanai. Kā vienu no cīņas metodēm piedāvāja izrādes sabiedrības tirgus vērtību (piem. brendu) atkārtošanu līdz to absurdums kļūst visiem redzams. Brīvā tirgus sabiedrību uztvēra tikai un vienīgi kā patērētāju kultūru, kā nesamierināmi antagonisku reālu vērtību radīšanai, kas esot cilvēka būtības pamats. 1966. gadā studenti situacionisti ieņēma Strasbūras universitāti, tā aizsākot vēlākos studentu dumpjus Rietumeiropā. 1967. gadā iznāca G.Debora teorētiskais apcerējums "Izrādes sabiedrība" (fr. La Société du spectacle), kurā bija izklāstītas situacionisma teorijas pamatnostādnes. Savu uzplaukumu kustība piedzīvoja t.s. Studentu maija notikumu laikā, 1968. gadā Francijā. Pēc tam situacionistu skaits strauji saruka un, kad 1972. gadā Debors pasludināja kustības darbības pārtraukšanu, tajā bija tikai 2 biedri.

Literatūra par šo tēmu

• Рауль Ванейгем. Революция повседневной жизни. - Гилея: Москва, 2005

Resursi internetā par šo tēmu

• Situationist International Online
• The Situationist International Text Library - The Library at nothingness.org

• Ситуационистский Интернационал
• Рауль Ванейгем. Инструкция к мятежу. // Internationale Situationniste, №6, 1960 г.