Atšķirības starp "Skepticisms" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Skepticisms''' – filosofijas koncepcija, kas apšauba objektīvās īstenības izzināšanas iespējamību. Kā doktrīna radās [[Senā Grieķija|antīkās sabiedrības]] krīzes periodā IV gs.p.m.ē. kā pretreakcija iepriekšējām [[Antīkā filosofija|filosofiskajām]] doktrīnām, kuras juteklisko pasauli centās izskaidrot ar teorētisku prātojumu palīdzību, bieži vien nonākot pretrunā cita ar citu. Sevišķi izteikts skepticisms bija [[Pirrons no Ēlidas|Pirrona]], [[Arkesilajs no Pitanes|Arkesilaja]], [[Karneads no Kirēnas|Karneada]], [[Ainesidēms no Knosas|Ainesidēma]], [[Seksts Empīriķis|Seksta]] mācībās. Turpinādami sofistu tradīciju, pirmie skeptiķi postulēja, ka cilvēka izziņas spējas ir relatīvas, rezultāts nav formāli pierādāms un atkarīgs no dažādiem blakusnosacījumiem (dzīves apstākļiem, sajūtu orgānu stāvokļa, tradīciju un paradumu ietekmes u.tml.). Par antīkā skepticisma ētiskās koncepcijas pamatu kļuva šaubas par vispāratzītu, neapstrīdamu zināšanu iespējamību. Antīkie skeptiķi sludināja atturēšanos no spriedumiem, lai sasniegtu dvēseles mieru (ataraksi) un tādējādi arī laimi, kas ir filosofa mērķis. Savos darbos skeptiķi kritizēja „spekulatīvās“ filosofijas nostādnes un izvirzīja savus argumentus (tropus) par labu skepticismam. Skepticisma atdzimšana [[Agnosticisms|agnosticisma]] veidā vērojama XVII-XVIII gs. Eiropas filosofijā, kur skepticisma argumentāciju izmantoja sholastikas graušanā. No vienas puses, [[Monteņs Mišels de|Montēņa]], Šarona, Beila u.c. domātāju skepticisms lika pamatus materiālismsm, no otras – Paskāla, [[Hjūms Deivids|Hjūma]], Kanta u.c. skepticisms apšaubīja prāta iespējas kā tādas, pieļaujot ticību (reliģisko pārliecību pasaules skatījumā). | + | '''Skepticisms''' – filosofijas koncepcija, kas apšauba objektīvās īstenības izzināšanas iespējamību. Kā doktrīna radās [[Senā Grieķija|antīkās sabiedrības]] krīzes periodā IV gs.p.m.ē. kā pretreakcija iepriekšējām [[Antīkā filosofija|filosofiskajām]] doktrīnām, kuras juteklisko pasauli centās izskaidrot ar teorētisku prātojumu palīdzību, bieži vien nonākot pretrunā cita ar citu. Sevišķi izteikts skepticisms bija [[Pirrons no Ēlidas|Pirrona]], [[Arkesilajs no Pitanes|Arkesilaja]], [[Karneads no Kirēnas|Karneada]], [[Ainesidēms no Knosas|Ainesidēma]], [[Seksts Empīriķis|Seksta]], [[Agripa Skeptiķis|Agripas]] mācībās. Turpinādami sofistu tradīciju, pirmie skeptiķi postulēja, ka cilvēka izziņas spējas ir relatīvas, rezultāts nav formāli pierādāms un atkarīgs no dažādiem blakusnosacījumiem (dzīves apstākļiem, sajūtu orgānu stāvokļa, tradīciju un paradumu ietekmes u.tml.). Par antīkā skepticisma ētiskās koncepcijas pamatu kļuva šaubas par vispāratzītu, neapstrīdamu zināšanu iespējamību. Antīkie skeptiķi sludināja atturēšanos no spriedumiem, lai sasniegtu dvēseles mieru (ataraksi) un tādējādi arī laimi, kas ir filosofa mērķis. Savos darbos skeptiķi kritizēja „spekulatīvās“ filosofijas nostādnes un izvirzīja savus argumentus (tropus) par labu skepticismam. Skepticisma atdzimšana [[Agnosticisms|agnosticisma]] veidā vērojama XVII-XVIII gs. Eiropas filosofijā, kur skepticisma argumentāciju izmantoja sholastikas graušanā. No vienas puses, [[Monteņs Mišels de|Montēņa]], Šarona, Beila u.c. domātāju skepticisms lika pamatus materiālismsm, no otras – Paskāla, [[Hjūms Deivids|Hjūma]], Kanta u.c. skepticisms apšaubīja prāta iespējas kā tādas, pieļaujot ticību (reliģisko pārliecību pasaules skatījumā). |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. decembris, plkst. 12.17
Skepticisms – filosofijas koncepcija, kas apšauba objektīvās īstenības izzināšanas iespējamību. Kā doktrīna radās antīkās sabiedrības krīzes periodā IV gs.p.m.ē. kā pretreakcija iepriekšējām filosofiskajām doktrīnām, kuras juteklisko pasauli centās izskaidrot ar teorētisku prātojumu palīdzību, bieži vien nonākot pretrunā cita ar citu. Sevišķi izteikts skepticisms bija Pirrona, Arkesilaja, Karneada, Ainesidēma, Seksta, Agripas mācībās. Turpinādami sofistu tradīciju, pirmie skeptiķi postulēja, ka cilvēka izziņas spējas ir relatīvas, rezultāts nav formāli pierādāms un atkarīgs no dažādiem blakusnosacījumiem (dzīves apstākļiem, sajūtu orgānu stāvokļa, tradīciju un paradumu ietekmes u.tml.). Par antīkā skepticisma ētiskās koncepcijas pamatu kļuva šaubas par vispāratzītu, neapstrīdamu zināšanu iespējamību. Antīkie skeptiķi sludināja atturēšanos no spriedumiem, lai sasniegtu dvēseles mieru (ataraksi) un tādējādi arī laimi, kas ir filosofa mērķis. Savos darbos skeptiķi kritizēja „spekulatīvās“ filosofijas nostādnes un izvirzīja savus argumentus (tropus) par labu skepticismam. Skepticisma atdzimšana agnosticisma veidā vērojama XVII-XVIII gs. Eiropas filosofijā, kur skepticisma argumentāciju izmantoja sholastikas graušanā. No vienas puses, Montēņa, Šarona, Beila u.c. domātāju skepticisms lika pamatus materiālismsm, no otras – Paskāla, Hjūma, Kanta u.c. skepticisms apšaubīja prāta iespējas kā tādas, pieļaujot ticību (reliģisko pārliecību pasaules skatījumā).
Literatūra
- Skepticisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 379. lpp.
