Atšķirības starp "Sokrats no Atēnām" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklids no Megaras|Eiklids]] u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. | Dzimis [[Senās Atēnas|Atēnās]], kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija [[Platons]], [[Antistens no Atēnām|Antistens]], [[Aristips no Kirēnas|Aristips]], [[Eiklids no Megaras|Eiklids]] u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] pārstāsta. | ||
| − | Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. | + | Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Katram cilvēkam ir svarīgi izprast ''aretē'' – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas [[polisa]]s pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. ''Daimons'' – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. ''Sokratiskās metodes'': |
| + | * ''majeitika'' (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast; | ||
| + | * ''ironija'' – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku; | ||
| + | * ''indukcija'' – patiesības meklēšana apkopojot daudzus gadījumus, kuros izpaužas interesējošā parādība; | ||
| + | * ''dialektika'' – iztirzāt atšķirīgas, sarežģītas kādas parādības izpausmes, prasme apvienot pretstatus; | ||
| + | * ''racionālisms'' – prasība nonākt pie skaidra jēdziena prast formulēt, definēt noskaidroto patiesību. | ||
| + | T.s. sokratiskās skolas: | ||
| + | * [[Kirēnas skola]] [[Aristips no Kirēnas]], Hegēzijs: hedoniķi (gr. hedonē – bauda, patika), laime ir baudā. | ||
| + | * [[Kiniķi|Kiniķu skola]] – [[Antistens no Atēnām]], [[Diogens no Sinopes]]: laime ir dabīgā, tikumiskā dzīvē. Patiesība ir tikai vispārīga, ko iespējams noformulēt vienīgi jēdzienos. Laime ir gudrībā. | ||
| + | * [[Megaras skola]] – Eiklīds no Megaras, Eubulīds | ||
| + | * [[Elidas-Eritrejas skola]] - Faidons | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 1. februāris, plkst. 11.21
Sokrats no Atēnām (469.-399.g.p.m.ē.) – filosofs.
Dzimis Atēnās, kur pavadījis mūžu. Tā skolnieku vidū bija Platons, Antistens, Aristips, Eiklids u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un Aristoteļa pārstāsta.
Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi: "Iepazīsti pats sevi!" Katram cilvēkam ir svarīgi izprast aretē – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas polisas pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. Daimons – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. Sokratiskās metodes:
- majeitika (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast;
- ironija – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku;
- indukcija – patiesības meklēšana apkopojot daudzus gadījumus, kuros izpaužas interesējošā parādība;
- dialektika – iztirzāt atšķirīgas, sarežģītas kādas parādības izpausmes, prasme apvienot pretstatus;
- racionālisms – prasība nonākt pie skaidra jēdziena prast formulēt, definēt noskaidroto patiesību.
T.s. sokratiskās skolas:
- Kirēnas skola Aristips no Kirēnas, Hegēzijs: hedoniķi (gr. hedonē – bauda, patika), laime ir baudā.
- Kiniķu skola – Antistens no Atēnām, Diogens no Sinopes: laime ir dabīgā, tikumiskā dzīvē. Patiesība ir tikai vispārīga, ko iespējams noformulēt vienīgi jēdzienos. Laime ir gudrībā.
- Megaras skola – Eiklīds no Megaras, Eubulīds
- Elidas-Eritrejas skola - Faidons
Literatūra par šo tēmu
- Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
