Sokrats no Atēnām

Sokrats no Atēnām (Σωκράτης, 469.-399.g.p.m.ē.) – filosofs.

Dzimis Atēnās, kur pavadījis mūžu. Laikabiedru skatījumā izteikti neglīts: maza auguma un drukns, īsām kājām un lielu vēderu, pliku galvu, platu degunu un velvētu pieri. Sokrata tēvs bija akmeņkalis vai tēlnieks, māte – bērnu saņēmēja. Sokrats vienmēr ar lepnumu uzsvēra savu piederību pie šī slāņa un sevi dēvēja par “amatnieku”, kurš līdzīgi tēlniekam veidojot cilvēku un līdzīgi bērnu saņēmējai palīdzot ieraudzīt gaismu gudrībai. Tā skolnieku vidū bija Platons, Antistens, Aristips, Eiklids u.c. Savas domas nepierakstīja, un par viņa mācību zinām no Platona un Aristoteļa pārstāsta.

Sokrats sevi uzskatīja par patiesības meklētāju. Tiesa, viņš to darīja krasi atšķirīgā veidā. Viņš atteicās veidot pasaules uzbūves teorijas un rakstīt filozofiskus traktātus. Patiesībā viņš vispār atteicās rakstīt filozofiskus sacerējumus. Sokrats meklēja patiesību, sarunājoties ar cilvēkiem un mudinot viņus apzināties, cik svarīgi ir saprast to, par ko viņi runā. Uz Platonu nepašaubāmi atstāja iespaidu Sokrata nostāja, ka filozofijas lielie uzdevumi ir jāatliek malā, iekams mēs neesam guvuši skaidrību par lietām, ko pieņemam par pašsaprotamām – drosmi, taisnīgumu un citiem tikumiem, priekšstatu par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi, un mūsu pašu pretenzijas uz sapratni. Sokrats uzskatīja, ka filozofiska dzīve ir nebeidzama citu un sevis paša uzskatu izjautāšana un pētīšana. Sokrata mācība iezīmē pavērsienu no naturālisma uz ideālismu. Pasaules uzbūve, lietu fiziskā daba nav izzināmas; izzināt cilvēks var tikai pats sevi, kas izpaužas formulā: "Iepazīsti pats sevi!", formula ”Izzini pats sevi”, kuras sokrātisko izpratni Ksenofonts raksturo šādi: “Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot labi izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un gūst panākumus.” Taču šāda pieeja neizsmēla principa “Izzini pat sevi” sokrātisko izpratni, un Platona dialogā “Harmīds” Sokrāts precizēja, ka “dzīvot pareizi un laimīgi nozīmē dzīvot nevis ar vispārīgām zināšanām.., bet tikai ar tām, kas attiecas uz labo un ļauno”. Katram cilvēkam ir svarīgi izprast aretē – pilsonisko tikumu. Tikai apzinoties to cilvēks var kļūt par krietnu savas polisas pilsoni. Zināšanu mērķis ir nevis teorija, bet tīri praktisks, t.i. māka dzīvot. Zināšanas ir doma, jēdziens par vispārīgo. Jēdzieni tiek atsegti ar definīciju palīdzību un vispārināti indukcijas ceļā. Sokrats pats sniedza ētikas kategoriju jēdzienu (piem., varonības, taisnīguma) definēšanas un vispārināšanas pareugus. Tikai sarunā, dialogā ar cilvēkiem ir iespējams nonākt pie zināšanām par sevi un cilvēkiem: “Es zinu tikai to, ka neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Pirms jēdziena definēšanas norisinās dialogs, kura gaitā oponents ar vairākiem cits citam sekojošiem jautājumiem tiek pieķerts pretrunās. Pretrunu atsegšana likvidē šķietamās zināšanas, un nemiers, kas tad pārņem prātu, stimulē domu meklēt īsto patiesību. Savas pētīšanas metodes Sokrats salīdzināja ar "vecmātes mākslu"; viņa jautājumu metode, kuras priekšnoteikums ir kritiska attieksme pret dogmatiskiem apgalvojumiem, ieguva Sokrata "ironijas" nosaukumu. Sokrata ētika ir visai ideālistiska: pēc viņa domām, slikta rīcība ir nezināšanas rezultāts un neviens neesot ļauns pēc brīva prāta. Cilvēki kļūdās, jo nezina, ko viņi zina un ko nezina. Daimons – sirdsapziņa un patiesības kritērijs, savukārt absolūto patiesību nav iespējams formulēt, to iespējams vienīgi demonstrēt kā rīcību, dzīves mākslu. Noformulēja un ieviesa t.s. Sokratiskās metodes:

• majeitika (vecmātes māksla) – filosofs nevis māca patiesību, bet gan palīdz katram cilvēkam pašam no sevis to atklāt un saprast;
• ironija – sarunu partnera provokatīva aizvainošana ar mērķi padarīt viņu aktīvāku, ieinteresētāku;
• indukcija – patiesības meklēšana apkopojot daudzus gadījumus, kuros izpaužas interesējošā parādība;
• dialektika – iztirzāt atšķirīgas, sarežģītas kādas parādības izpausmes, prasme apvienot pretstatus;
• racionālisms – prasība nonākt pie skaidra jēdziena prast formulēt, definēt noskaidroto patiesību.

T.s. sokratiskās skolas:

• Kirēnas skola - Aristips no Kirēnas, Hegēzijs: hedoniķi (gr. hedonē – bauda, patika), laime ir baudā.
• Kiniķu skola – Antistens no Atēnām, Diogens no Sinopes: laime ir dabīgā, tikumiskā dzīvē. Patiesība ir tikai vispārīga, ko iespējams noformulēt vienīgi jēdzienos. Laime ir gudrībā.
• Megaras skola – Eiklids no Megaras, Eubulīds
• Elidas-Eritrejas skola - Faidons

Literatūra par šo tēmu

• Sokrats. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 389. lpp.
• Netveramais Sokrats. / red. Ābrams Feldhūns - Liesma: Rīga, 1987.