Atšķirības starp "Svētā inkvizīcija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Literatūra par šo tēmu)
m
(5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Herēzes inkvizīcija''' (lat. ''inquisito haereticae'') - [[Romas Katoļu Baznīca]]s iestāžu veikta pirmstiesas izmeklēšana - [[inkvizīcija]], - gadījumos (fakta liecinieki, denunciācija), kad bija aizdomas par [[herēze|herēzi]] vai [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās (līdzīgi, kā to dara prokuratūra mūsdienās), kas tad sprieda tiesu un lēma par sodu.
+
'''Herēzes inkvizīcija''' (lat. ''inquisito haereticae'') - [[Romas Katoļu Baznīca]]s iestāžu veikta pirmstiesas izmeklēšana - [[inkvizīcija]], - gadījumos (fakta liecinieku, denunciācijas pārbaude), kad bija aizdomas par [[herēze|herēzi]] vai [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās (līdzīgi, kā to dara prokuratūra mūsdienās), kas tad sprieda tiesu un lēma par sodu. Atzīt par vainīgu varēja tikai gadījumā, ja apsūdzētais savu vainu atzina. Pratināšanas metodiku aprakstījis un pamatmetodes sniedz inkvizitors Bernārs Giī (1261.-1331.) savā darbā ''Practica Inquisitionis Heretice Pravitatis'' (tā izmantošana nebija administratīvi noteikta, taču izplatīta darba kvalitātes dēļ, pilnībā publicēts tikai 1886. gadā).
  
1215. gadā pēc [[Pāvests|pāvesta]] Inocenta III (''Innocentius'') sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregors IX (''Gregorius'') pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - [[Inkvizitors|inkvizitori]] (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]], bet pēc tam arī no [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] ordeņu brāļiem.  
+
1215. gadā pēc [[Pāvests|pāvesta]] Inocenta III (''Innocentius'') sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregors IX (''Gregorius'') pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - [[Inkvizitors|inkvizitori]] (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]], bet pēc tam arī no [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] ordeņu brāļiem.
  
Atzīt par vainīgu varēja tikai gadījumā, ja apsūdzētais savu vainu atzina. Pratināšanas metodiku aprakstījis un pamatmetodes sniedz inkvizitors Bernārs Giī (1261.-1331.) savā darbā ''Practica Inquisitionis Heretice Pravitatis'' (netika oficiāli atzīts un izmantots, pilnībā publicēts tikai 1886. gadā).
+
1631. gadā inkvizitors, jezuīts Frīdrihs fon Špē (''Friedrich von Spee'') publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.
  
 
1835. gadā ''svētās inkvizīcijas'' uzraudzību pārņēma [[Romas kūrija]]s Svētās kancelejas kongregācija.
 
1835. gadā ''svētās inkvizīcijas'' uzraudzību pārņēma [[Romas kūrija]]s Svētās kancelejas kongregācija.
  
Skat. arī: [[raganu prāvas]], [[kanoniskie sodi]]
+
Skat. arī: [[raganu prāvas]], [[kanoniskie sodi]], [[Spānijas svētā inkvizīcija]]
  
== Literatūra par šo tēmu ==
+
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175., 271. lpp.
 
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175., 271. lpp.
 
* Svētās inkvizīcijas izmeklēšanas metodika // Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 348.-350. lpp.
 
* Svētās inkvizīcijas izmeklēšanas metodika // Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 348.-350. lpp.
  
== Resursi internetā par šo tēmu ==
+
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.archive.org/details/practicainquisi00douagoog Practica inquisitionis heretice pravitatis (1886)]
 
* [http://www.archive.org/details/practicainquisi00douagoog Practica inquisitionis heretice pravitatis (1886)]

Versija, kas saglabāta 2019. gada 15. decembris, plkst. 08.01

Herēzes inkvizīcija (lat. inquisito haereticae) - Romas Katoļu Baznīcas iestāžu veikta pirmstiesas izmeklēšana - inkvizīcija, - gadījumos (fakta liecinieku, denunciācijas pārbaude), kad bija aizdomas par herēzi vai kanonisko tiesību pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās (līdzīgi, kā to dara prokuratūra mūsdienās), kas tad sprieda tiesu un lēma par sodu. Atzīt par vainīgu varēja tikai gadījumā, ja apsūdzētais savu vainu atzina. Pratināšanas metodiku aprakstījis un pamatmetodes sniedz inkvizitors Bernārs Giī (1261.-1331.) savā darbā Practica Inquisitionis Heretice Pravitatis (tā izmantošana nebija administratīvi noteikta, taču izplatīta darba kvalitātes dēļ, pilnībā publicēts tikai 1886. gadā).

1215. gadā pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius) sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregors IX (Gregorius) pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - inkvizitori (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņu brāļiem.

1631. gadā inkvizitors, jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

1835. gadā svētās inkvizīcijas uzraudzību pārņēma Romas kūrijas Svētās kancelejas kongregācija.

Skat. arī: raganu prāvas, kanoniskie sodi, Spānijas svētā inkvizīcija

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175., 271. lpp.
  • Svētās inkvizīcijas izmeklēšanas metodika // Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 348.-350. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu