Atšķirības starp "Svētā inkvizīcija" versijām

Versija, kas saglabāta 2023. gada 14. februāris, plkst. 16.08

Herēzes inkvizīcija (lat. inquisito haereticae) - Romas Katoļu Baznīcas iestāžu veikta pirmstiesas izmeklēšana - inkvizīcija, - gadījumos (fakta liecinieku, denunciācijas pārbaude), kad bija aizdomas par herēzi vai kanonisko tiesību pārkāpumiem (laicīgie noziegumi nebija tās jurisdikcijā). Ja apsūdzības herēzē apstiprinājās, tad apsūdzētais ar tā vainas pierādījumiem un ieteikumu par soda mēru tika nodots laicīgās tiesas rokās (līdzīgi, kā to dara prokuratūra mūsdienās), kas tad sprieda tiesu un lēma par sodu. Atzīt par vainīgu varēja tikai gadījumā, ja apsūdzētais savu vainu atzina. Pratināšanas metodiku aprakstījis un pamatmetodes sniedz inkvizitors Bernārs Giī (1261-1331) savā darbā Practica Inquisitionis Heretice Pravitatis (tā izmantošana nebija administratīvi noteikta).

1215. gadā pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius) sasauktajā IV Laterāna koncilā noformulēja inkvizīcijas procesuālo kārtību un normas. Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregors IX (Gregorius) pakāpeniski nodalīja herēzes izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, un turpmāk inkvizīciju veica no garīdznieku vidus iecelti speciāli izmeklētāji - inkvizitori (tas nebija pastāvīgs amats, bet gan vai nu tikai uz konkrētas lietas izmeklēšanu, vai uz laika posmu kādā Baznīcas provincē). Lai panāktu maksimālu objektivitāti un neieinteresētību (t.i. lai inkvizīcijas komisija nevarētu izmantot situāciju, lai gūtu kādu labumu) visbiežāk inkvizītorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņu brāļiem.

1631. gadā inkvizitors, jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.

1835. gadā svētās inkvizīcijas uzraudzību pārņēma Romas kūrijas Svētās kancelejas kongregācija.

Zinātniski - izmantojot rakstītos avotus, - inkvizīcijas vēsturi sāka pētīt 1980 gadu sākumā.

Skat. arī: raganu prāvas, kanoniskie sodi, Spānijas svētā inkvizīcija

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175., 271. lpp.
• Svētās inkvizīcijas izmeklēšanas metodika // Ārvalstu tiesību avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam) / sast. Blūzma V., Zemītis G., Osipova S. - Turība: Rīga, 2007., 348.-350. lpp.

• Gustav Henningsen. The Inquisition in Early Modern Europe: Studies on Sources and Methods. - Northern Illinois Univ Pr, 1986. ISBN 0875801021
• Henry Kamen. The Spanish Inquisition: A Historical Revision. - Yale University Press, 1997. ISBN 0300078803
• William Monter E. Frontiers of Heresy: The Spanish Inquisition from the Basque Lands to Sicily. - Cambridge University Press, 2003. ISBN 0521522595
• Rodney Stark. Bearing False Witness: Debunking Centuries of Anti-Catholic History. - Templeton Press, 2016. ISBN 1599474999

Resursi internetā par šo tēmu

• Practica inquisitionis heretice pravitatis (1886)
• Corpus documentorum inquisitionis haereticae pravitatis Neerlandicae, tomus III
• Eimeric Nicolau. Summa errorum et haeresium per Inquisitores haereticae pravitatis damnatarum (1500)

• Inquisition // Catholic Encyclopedia
• David Burr. INQUISITION: INTRODUCTION