Atšķirības starp "Tauta" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Tauta''' (an. ''people, folk'', vc. ''Volk'', kr. ''народ'') - vairākās valodās sinonīms jēdzienam "[[nācija]]" - etnisks ļaužu kopums ar kopīgu apdzīvojamo teritoriju, vienu valodu, kopīgu izcelsmi, kultūras pamatiezīmēm un mentalitāti, kas apzinās savu nacionālo identitāti. To vieno kopīga politiskā vēsture, politiskās robežas, pasaules redzējums, kultūrtelpa un savstarpējā politiskā solidaritāte
 
'''Tauta''' (an. ''people, folk'', vc. ''Volk'', kr. ''народ'') - vairākās valodās sinonīms jēdzienam "[[nācija]]" - etnisks ļaužu kopums ar kopīgu apdzīvojamo teritoriju, vienu valodu, kopīgu izcelsmi, kultūras pamatiezīmēm un mentalitāti, kas apzinās savu nacionālo identitāti. To vieno kopīga politiskā vēsture, politiskās robežas, pasaules redzējums, kultūrtelpa un savstarpējā politiskā solidaritāte
  
Vienas precīzas un vispārpieņemtas definīcijas nav, jo dabā kā atsevišķu fenomenu ar zinātniskām metodēm to nav iespējams identificēt: sākot iedziļināties un mēģinot izdibināt kritērijus, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. Vēsturē pastāvējušas un pastāv tautas, kas pieņēmušas un lieto citu valodu (tātad valoda nav pamatpazīme), kam nav savas teritorijas, kas sašķeltas savstarpēji naidīgās reliģiskās konfesijās, savukārt indivīdi viens no otra krasi atšķiras kultūras, izglītotības un vērtību ziņā.
+
Vienas precīzas un vispārpieņemtas definīcijas nav, jo dabā kā atsevišķu fenomenu ar zinātniskām metodēm to nav iespējams precīzi identificēt: sākot iedziļināties un mēģinot izdibināt kritērijus, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. Vēsturē pastāvējušas un pastāv tautas, kas pieņēmušas un lieto citu valodu (tātad valoda nav pamatpazīme), kam nav savas teritorijas, kas sašķeltas savstarpēji naidīgās reliģiskās konfesijās, savukārt indivīdi viens no otra krasi atšķiras kultūras, izglītotības un vērtību ziņā.
  
 
Eiropā tautas sāka veidoties jau [[Viduslaiki|viduslaikos]], politiski saplūstot radniecīgām [[Cilts|ciltīm]], un šādām cilšu savienībām veidojot t.s. [[barbaru karalistes]], kas kā politisks vienības pamats inspirēja lielāku etnisku kopību - tautu - veidošanos. Taču līdz 18. gs. beigām tā nebija ļaužu pašidentifikācija (pašidenticifējās pēc novada, pavalstiecības, ticības). 19. gs., parādoties [[Nacionālisms|nacionālismam]] kā ideoloģijai, jēdziens "tauta" nomainīja iepriekšējās pašidentifikācijas formas un ieguva mūsdienu saturu.
 
Eiropā tautas sāka veidoties jau [[Viduslaiki|viduslaikos]], politiski saplūstot radniecīgām [[Cilts|ciltīm]], un šādām cilšu savienībām veidojot t.s. [[barbaru karalistes]], kas kā politisks vienības pamats inspirēja lielāku etnisku kopību - tautu - veidošanos. Taču līdz 18. gs. beigām tā nebija ļaužu pašidentifikācija (pašidenticifējās pēc novada, pavalstiecības, ticības). 19. gs., parādoties [[Nacionālisms|nacionālismam]] kā ideoloģijai, jēdziens "tauta" nomainīja iepriekšējās pašidentifikācijas formas un ieguva mūsdienu saturu.

Pašreizējā versija, 2020. gada 13. jūnijs, plkst. 08.29

Tauta (an. people, folk, vc. Volk, kr. народ) - vairākās valodās sinonīms jēdzienam "nācija" - etnisks ļaužu kopums ar kopīgu apdzīvojamo teritoriju, vienu valodu, kopīgu izcelsmi, kultūras pamatiezīmēm un mentalitāti, kas apzinās savu nacionālo identitāti. To vieno kopīga politiskā vēsture, politiskās robežas, pasaules redzējums, kultūrtelpa un savstarpējā politiskā solidaritāte

Vienas precīzas un vispārpieņemtas definīcijas nav, jo dabā kā atsevišķu fenomenu ar zinātniskām metodēm to nav iespējams precīzi identificēt: sākot iedziļināties un mēģinot izdibināt kritērijus, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt. Vēsturē pastāvējušas un pastāv tautas, kas pieņēmušas un lieto citu valodu (tātad valoda nav pamatpazīme), kam nav savas teritorijas, kas sašķeltas savstarpēji naidīgās reliģiskās konfesijās, savukārt indivīdi viens no otra krasi atšķiras kultūras, izglītotības un vērtību ziņā.

Eiropā tautas sāka veidoties jau viduslaikos, politiski saplūstot radniecīgām ciltīm, un šādām cilšu savienībām veidojot t.s. barbaru karalistes, kas kā politisks vienības pamats inspirēja lielāku etnisku kopību - tautu - veidošanos. Taču līdz 18. gs. beigām tā nebija ļaužu pašidentifikācija (pašidenticifējās pēc novada, pavalstiecības, ticības). 19. gs., parādoties nacionālismam kā ideoloģijai, jēdziens "tauta" nomainīja iepriekšējās pašidentifikācijas formas un ieguva mūsdienu saturu.

Skat. arī: etnoss

Literatūra par šo tēmu

  • Smits D. Entonijs. Nacionālā identitāte. - AGB: Rīga, 1997. - 224 lpp. ISBN 9984-9169-6-0

  • Jansen C., Borggraefe H. Nation. Nationalitaet. Nationalismus. - Campus Verlag: Frankfurt am Main, 2007
  • Eickelpasch R., Rademacher C. Identitaet. - Transcript Verlag: Bielefeld, 2004
  • John A. Hall. The State of the Nation: Ernest Gellner and the Theory of Nationalism. - Cambridge University Press, 1998 - 317 p.

  • Smith A.D. Nationalism: Theory, Ideology, History. - Polity Press: Cambridge, 2001
  • Poole R. Nation and Identity. - Routledge: London/New York, 1999

  • Андерсон Б. Воображаемые сообщества. Pазмышления об истоках распространении и национализма. - Kанон-пресс-ц, Kучково поле: Москва, 2001
  • Андерсон Б., Бауэр О., Хрох М. и др. Нации и национализм. - Праксис: Москва, 2002. - 416 с. ISBN 5-901574-07-9
  • Геллнер Э. Нации и национализм. - Прогресс: Москва, 1991
  • Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г. - Алетейя: СПб., 1998

Resursi internetā par šo tēmu