Atšķirības starp "Uguns kase" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
 
(14 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Ugunsapdrošināšanas biedrība''' - [[savstarpējās apdrošināšanas biedrība]]. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā. Jau 1739. gadā Ādams Heinrihs Švarcs [[Rīgas rāte]]i ierosinājis pēc Berlīnes un Kēnigsbergas parauga dibināt ugunskasi, taču praktiski soļi šai virzienā nav tikuši sperti. 1751. gadā līdzīgu ierosinājumu iesniedzis [[birģermeistars]] Vegesackis. Šoreiz rāte nolēmusi dibināt komisiju šī jautājuma tālākvirzīšanai. Pēc trim gadiem komisija iesniegusi rātei savus atzinumus. Viens no tiem bijis, ka biedrībā, lai tā varētu darboties, jāiestājas visiem namu īpašniekiem un jāsavāc vismaz 400 tūkstošus dālderu. Rāte obligātās iestāšanās principu noraidījusi, bet laidusi uzsaukumu, lai pārliecinātos, cik daudz īpašnieku izteiks vēlēšanos apvienoties biedrībā. Atsaucība nav bijusi liela, tāpēc par ugunskases dibināšanu atkal spriests tikai 1765. gada 15. aprīlī, bet 9. septembrī rāte apstiprinājusi biedribas statūtus.
+
'''Uguns kase''' jeb '''Ugunsapdrošināšanas biedrība''' - [[savstarpējās apdrošināšanas biedrība]] ugunsgrēka nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā jau XVIII gs. ''Uguns kasi'' pārvaldīja [[kolēģija]], ko veidoja [[rāte]]s un [[ģilde]]s pārstāvji.
 +
 
 +
Zemnieki pēc brīvlaišanas veidoja paši savas '''Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības'''. Kad bijušajiem [[dzimtcilvēki]]em radās iespēja izpirkt saimniecības, pieauga vajadzība arī pēc apdrošināšanas ugunsnelaimes gadījumos. Eksistējošās privātās ugunsapdrošināšanas sabiedrības prasīja lielas prēmijas (iemaksas) un centās pēc iespējas samazināt kompensācijas par zaudējumiem. Tāpēc zemnieki sāka slēgt savstarpējos līgumus ar kaimiņiem, kas nodrošināja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumā. Saskaņā ar līgumiem, daļa atlīdzības tika izmaksāta naudā, pārējā izpaudās kā palīdzība ēku atjaunošanas darbos. Pirmās zināmās latviešu ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšanas iniciators un galvenais organizators bija Reinis Kaudzīte, un biedrība tika nodibināta 1868. gadā Drustos. Tai sekoja šādas biedrības Tolkā (1872.) un Ērģemē (1876.). Sākotnēji biedrības darbojās neoficiāli, un tikai 1880. gadā [[Krievijas impērija]]s Iekšlietu ministrija apstiprināja ''Vecpiebalgas ugunsapdrošināšanas sabiedrības'' statūtus, pēc kuriem varēja reģistrēties arī citas sabiedrības. Nākamajos 13 gados Vidzemē un Kurzemē tika reģistrētas vismaz 147 līdzīgas sabiedrības, bet 1913. gadā to skaits pārsniedza 300. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru.
 +
 
 +
Skat. arī:
 +
* [[Pirmā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība]]
 +
* [[Otrā Rīgas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība]]
 +
* [[Liepājas savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība]]
  
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 
== Resursi internetā par šo tēmu ==
6. rindiņa: 13. rindiņa:
  
 
[[Kategorija:Sabiedriskas organizācijas]]
 
[[Kategorija:Sabiedriskas organizācijas]]
 +
[[Kategorija:Saimnieciskās organizācijas]]

Pašreizējā versija, 2010. gada 16. marts, plkst. 19.52

Uguns kase jeb Ugunsapdrošināšanas biedrība - savstarpējās apdrošināšanas biedrība ugunsgrēka nodarīto postījumu atlīdzināšanas gadījumiem. Pirmās ugunsapdrošināšanas biedrības mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās Rīgā un Liepājā jau XVIII gs. Uguns kasi pārvaldīja kolēģija, ko veidoja rātes un ģildes pārstāvji.

Zemnieki pēc brīvlaišanas veidoja paši savas Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības. Kad bijušajiem dzimtcilvēkiem radās iespēja izpirkt saimniecības, pieauga vajadzība arī pēc apdrošināšanas ugunsnelaimes gadījumos. Eksistējošās privātās ugunsapdrošināšanas sabiedrības prasīja lielas prēmijas (iemaksas) un centās pēc iespējas samazināt kompensācijas par zaudējumiem. Tāpēc zemnieki sāka slēgt savstarpējos līgumus ar kaimiņiem, kas nodrošināja pienācīgu atlīdzību nelaimes gadījumā. Saskaņā ar līgumiem, daļa atlīdzības tika izmaksāta naudā, pārējā izpaudās kā palīdzība ēku atjaunošanas darbos. Pirmās zināmās latviešu ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšanas iniciators un galvenais organizators bija Reinis Kaudzīte, un biedrība tika nodibināta 1868. gadā Drustos. Tai sekoja šādas biedrības Tolkā (1872.) un Ērģemē (1876.). Sākotnēji biedrības darbojās neoficiāli, un tikai 1880. gadā Krievijas impērijas Iekšlietu ministrija apstiprināja Vecpiebalgas ugunsapdrošināšanas sabiedrības statūtus, pēc kuriem varēja reģistrēties arī citas sabiedrības. Nākamajos 13 gados Vidzemē un Kurzemē tika reģistrētas vismaz 147 līdzīgas sabiedrības, bet 1913. gadā to skaits pārsniedza 300. 1939. gadā valdība pieņēma likumu, kas īpašuma apdrošināšanu pret ugunsgrēkiem lauku rajonos pasludināja par obligātu. Tas bija jādara vietējās apdrošināšanas sabiedrībās. Strauji pieauga šo kooperatīvu biedru skaits, kā arī tika dibinātas jaunas. 1940. gadā kopējais apdrošināšanas sabiedrību skaits sasniedza 554 un tās apvienoja vairāk nekā 230 tūkstošus biedru.

Skat. arī:

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Uguns_kase&oldid=24750"