Apskatīt Vācietis Jukums izejas kodu

[[Attēls:Vacietis_Jukums.jpg|right|thumb|200px|]]
'''Jukums Vācietis''', dokumentos '''Joakims Vacetis''' (kr. ''Иоаким Иоакимовичь Вацетис'', 1873-1938) - Krievijas impērijas armijas [[Latviešu strēlnieki|latviešu strēlnieku]] virsnieks, [[Sarkanā Armija|Sarkanās Armijas]] pirmais virspavēlnieks.

Dzimis 1873. gada 11.(23.) novembrī, Jaunlutriņu pagasta Jaunmuižā (''Neuhof''), [[Kurzemes guberņa|Kurzemes guberņā]], [[muiža]]s dižkalpa (vecākā kalpa) Joakima un Līzes Vāciešu ģimenē. Mācījies Jaunmuižas un Šķēdes pagasta skolās, 1891. gadā absolvējis Goldingenas (mūsd. Kuldīga) apriņķa skolu (t.s. [[Ministrijas skola|ministrijas skolu]]), paralēli mācībām strādājis sērkociņu fabrikā "Vulkāns". Pēc skolas beigšanas kā [[savvaļnieks]] iestājies Krievijas impērijas armijā, Rīgā Citadelē izvietotajā unteroficieru mācību bataljonā. Pēc neilga dienesta nosūtīts uz Viļņas kājnieku karaskolu, kuru ar izcilību absolvējis 1897. gadā. Sekoja dienests Kauņas cietokšņa garnizonā, bet 1902. gadā tika pārcelts dienēt Rīgas unteroficieru bataljonā. Bataljona sastāvā piedalījās [[1905. gada revolūcija]]s nemieru apspiešanā (viena bataljona rota veica 13. janvāra demonstrācijas apturēšanu Daugavas malā), septembrī par labu dienestu paaugstināts par [[Štabskapitans|štabskapitanu]]. 1904. gadā apprecējās ar Margaretu (vc. ''Margarethe Adolphine Ottilie Kerger'', turīga Rīgas būvuzņēmēja un namīpašnieka meita) – 1905. gadā piedzima meita Irēna, 1909. gadā – dēls Joahims, 1911. gadā – meita Vera.

1909. gadā absolvējis ar II šķiras diplomu prestižo [[Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmija|Ģenerālštāba akadēmiju]] Pēterburgā (iestājās, izturot pretendentu konkursu, 1906. gadā). Dienējis Kauņā un Dinaburgā. 1912. gadā paaugstināts par [[Apakšpulkvedis|apakšpulkvedi]] un pārcelts dienestā uz 102. Vjatkas kājnieku pulku kā [[Bataljons|bataljona]] komandieris. [[Pirmais pasaules karš|Pirmajā pasaules karā]] 1914. gada novembrī ievainots, ārstējies hospitālī līdz 1915. gada februārim. Norīkots par taktikas pasniedzēju Viļņas kājnieku karaskolā. Novembrī iecelts par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieri. No 1916. gada rudens – [[pulkvedis]]. Piedalījies [[Pirmās Ziemassvētku kaujas|Ziemassvētku kaujās]] (12.1916.) un 1917. gada janvāra kaujās Ložmetējkalnā, kaujās pie Mazās Juglas (07.-09.1917.). 

Pēc [[Februāra revolūcija Krievijā|Februāra revolūcijas]] sadarbojies ar [[Iskolastrels|Iskolastrelu]], taču tikai tik, cik amata pienākumi prasīja. 1917. gadā visus savus spēkus veltīja savam sapnim par visu latviešu strēlnieku pulku apvienošanu vienā [[Korpuss|korpusā]], taču šo projektu noraidīja gan Krievijas Pagaidu valdība (Kerenskis), gan Valsts domes latviešu deputāti (Goldmanis). Rezultātā Vācietis sāka sadarboties ar opozīciju – [[lielinieki]]em, uz kuriem līdz tam bija raudzījies visai rezervēti. Pēc [[Oktobra revolūcija]]s ar savu pulku nostājās [[Lielinieki|lielinieku]] pusē, vadīja "kontrrevolucionārā" XII armijas štāba arestu, iecelts par Padomju Krievijas Revolucionārā lauka štāba Operatīvās daļas priekšnieku. 1918. gada janvāra sākumā iecelts par visu latviešu strēlnieku vienību komandieri, vadījis mēģinājumu apspiest 1. poļu korpusa dumpi, atteikšanos paklausīt lielinieku valdībai (strēlnieki ieņēma Rogačovu, kur bija korpusa štābs, bet atteicās tālāk cīnīties ar poļiem). Aprīlī iecelts par jaunizveidotās Sarkanās Armijas latviešu strēlnieku padomju [[divīzija]]s komandieri. 6.-7. jūlijā vadīja Maskavā [[eseru sacelšanās]] apspiešanu. 1918. gada 18. jūlijā iecelts par Austrumu frontes virspavēlnieku cīņai pret [[Čehoslovāku korpuss|Čehoslovāku korpusu]], taču pēc 5. Zemgales pulka iznīcināšanas Kazaņā, amatu zaudēja. 2. septembrī tika iecelts par Sarkanās armijas virspavēlnieku (02.09.1918.-25.06.1919.), kopš 1918. gada novembra vienlaikus arī [[LSPR armija]]s virspavēlnieks. 1919. gada 25. jūnijā viņu arestēja [[čeka]], taču pēc izmeklēšanas atbrīvoja un piekomandēja [[Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome|Revolucionārajai kara padomei]] "sevišķi svarīgu uzdevumu izpildei". Ar to Vācieša militārajai karjerai bija pielikts punkts.

No 1919. gada rudens pasniedzējs Sarkanās Armijas Ģenerālštāba akadēmijā (no 1921. gada SZSA Akadēmija, kurai 1925. gadā pieškirts M.Frunzes vārds), no 1927. gada – profesors. Pasniedza militāri sabiedrisko psiholoģiju. Sarakstījis vairākas grāmatas ("Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" u.c.). 1921. gada septembrī Vācieša sieva un 3 bērni emigrēja uz Latviju (1931. gadā Joahims un Irēna saņēma Latvijas pilsonību). 1935. gada rudenī Vācietim tika piešķirta 2. ranga armijas komandiera dienesta pakāpe, kā arī vairāki ordeņi. 1937. gada 29. novembrī tiek arestēts kā “Latviešu fašistu organizācijas biedrs” un 1938. gada 28. jūlijā nošauts IeTK poligonā "Komunarka" (''Коммунарка''), pie Maskavas.

'''Apbalvojumi:'''
* [[Jura krusts]]
* [[Sarkanā Karoga ordenis]]
* [[Sarkanās Zvaigznes ordenis]]

==== Literatūra par šo tēmu ====

* Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 408. lpp. ISBN 9984-00-395-7
* Jēkabsons Ē. Pirmais Padomju Krievijas Bruņoto spēku virspavēlnieks. // Latvieši PSRS varas virsotnēs. Ilūzijas un traģēdija: 20.gadsimta 20.-30.gadi. / Goldmanis J. red. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2013., 179.-198. lpp.

==== Resursi internetā par šo tēmu ====

* [http://www.apollo.lv/zinas/nezinamais-vacietis-krieviski-ar-jutamu-akcentu/304039 Ēriks Jēkabsons, Dr. hist. Nezināmais Vācietis. Krieviski. Ar jūtamu akcentu. // Latvijas Avīze. 02.04.2005. - apollo.lv]
* [http://zagarins.net/jg/jg76/JG76-90_Germanis.htm#I__PA_AIZPUTIN%C2T%C2M_P%C7D%C2M Ģērmanis Uldis. Zemgaliešu komandieris. // Jaunā Gaita nr. 76, 1969.]

[[Kategorija:V]]