Vēstures periodizācija
Vēstures periodizācija - vēstures zinātnē pieņemts nosacīts cilvēces vēstures (civilizācijas, kultūras, reģiona, valsts u.tml.) sadalījums posmos pēc kopīgām pamatpazīmēm (kritērijiem, kas norāda uz kvalitatīvām izmaiņām pašā sociālajā sistēmā), lai atvieglotu fenomenu piesaisti vēstures skalai un to izpēti. Periodizācija ir raksturīga visām vēstures zinātnēm, jo ļauj izprast dažādu vēstures posmu pamatsaturu, to principiālo atšķirību no citiem posmiem un cilvēces vēsturiskās attīstības loģiku, sekmē vēstures pētīšanu, jo palīdz vēsturisko faktu izpratnei, iekļaujot tos vēsturisko procesu loģiskajās ķēdēs. Visbiežāk vēsture secīgi tiek sadalīta:
kur katru laikmetu periodizē sīkāk apakšperiodos.
T.s. "klasisko" pasaules vēstures periodizāciju savulaik piedāvāja XVII-XVIII gs. mijā vācu vēsturnieks no Halles Kristofers Kellers (Cellarius) savā 1702. gadā iznākušajā darbā "Historia Universalis". K.Kellera periodizācija deva ievērojamu ieguldījumu vēstures attīstībā, jo tā sāka traktēt vēstures procesu kā uzplaukuma un pagrimuma fāžu nomaiņu, kur pagrimuma fāzi nomaina jauns uzplaukuma periods. Tādā veidā tika pārvarēts vienkāršots priekšstats par vienvirziena sabiedrības attīstību. Kaut arī pēc K.Kellera pētnieki ir piedāvājuši vairākas citas vēstures periodizācijas un dažas no tām ieguva plašāku popularitāti, K.Kellera periodizācija joprojām daudz tiek izmantota, kaut gan tās acīmredzamais trūkums ir eirocentrisms, proti, pasaules vēstures periodizācija tiek balstīta uz Eiropas vēsturiskās evolūcijas analīzi. Dalījumu akmens, bronzas un dzelzs laikmetos 1836. gadā piedāvāja dāņu antikvārs Kristiāns Tomsens. Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai, atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos, bet raksturojās ar atšķirīgu attīstības līmeni, var tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem. Cita periodizācijas sistēma piedāvā cilvēces vēsturi dalīt divos lielos posmos – pirmsvalsts un valstiski organizētas sabiedrības. Šī pieeja vēstures periodizācijā balstās uz paša cilvēka faktora, tā zināšanu un iemaņu līmeņa, tai skaitā sabiedrības sociāli strukturālā organizācijā. Protams, arī šis civilizāciju evolūcijas periodizācijas princips nav visaptverošs. Tomēr tas palīdz sistematizēt būtiskas kvalitatīvas izmaiņas tās vai citas sabiedrības vēsturiskajā attīstībā.
Atsevišķi periodizē kultūru, civilizāciju, reģionu vai vēsturisko procesu vēsturi.
Literatūra par šo tēmu
- Cellarius Christoph. Historia universalis breviter ac perspicue exposita, in antiquam, et medii aevi ac novam divisa, cum notis perpetuis. Editio XI. - Sumtu Pauli Emanuel Richteri: Altenburgi, MDCCLIII.
- Bentley J. H. Cross-Cultural Interaction and Periodization in World History. // American Historical Review, 1996, (June), pp. 749-770
- Green W. A. Periodizing World History. // History and Theory, 1995, No. 34, pp. 99-111
- Toffler A. The Third Wave. - New York, 1980
- Гринин Л.Е. Методологические основания периодизации истории. // Философские науки, 2006, № 8, с. 117-123; № 9, с. 127-130
- Ясперс К. Смысл и назначение истории. - Республика: Москва, 1994
