Atšķirības starp "Verdzība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
15. rindiņa: 15. rindiņa:
 
[[Apgaismība]]s ideju tietekmē Eiropā attieksme pret verdzīvu pamazām mainījās, tā kļuva nosodāma.  
 
[[Apgaismība]]s ideju tietekmē Eiropā attieksme pret verdzīvu pamazām mainījās, tā kļuva nosodāma.  
  
Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (''Paul Erdmann Isert'', 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.<ref>T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.</ref> Tikai 1807. gadā Lielbritānijas [[parlaments]] pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu ievešanu [[Britu impērija]]s aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā).  
+
Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (''Paul Erdmann Isert'', 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.<ref>T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.</ref>  
 +
 
 +
1807. gadā Lielbritānijas [[parlaments]] pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma (akts pamatā bija vērsts pret naudīgās Francijas kolonijām). 1815. gadā Vīnes kongresā pieņēma arī īpašu deklarāciju, kas vēlāk tika nostiprināta arī Āhenas kongresā, un aizliedza verdzību visā Eiropā un Eiropas valstu kolonijās. 1841. gadā Anglijas. Francijas, Austrijas, Prūsijas un Krievijas delegācijas parakstīja t.s. Londonas vienošanos, saskaņā ar kuru vergu tirdzniecība tika pielīdzināta pirātismam (Krievijas impērijā verdzība tika aizliegta 1942. gadā ar īpašu Nikolaja I ukazu).
  
 
Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzības ierobežošana sākās 1860. gada prezidenta vēlēšanās, kad visiespējamākais kandidāts uz šo posteni bija Abrahams Linkolns (''Abraham Lincoln''). Viņa programma pirms vēlēšanām tika deklarēta skaidri: verdzību saglabāt štatos, kuros tā bija tradicionāla - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri, - publisko tiesību neattiecināšanu uz brīvlaistajiem, nepieļaut verdzību un melnādaino brīvlaisto ienākšanu jaunajās rietumu teritorijās, jo uzskatīja, ka ASV attīstības nākotne ir brīvo fermeru zeme, un to īstenos nabadzīgie imigranti no Eiropas. Baltais rasisms dominēja visā sabiedrībā, un baltādainie amerikāņi nevēlējās jaunajos štatos redzēt krāsainos iedzīvotājus. [[ASV pilsoņu karš|ASV pilsoņu kars]] laikā, 1863. gada 1. janvārī pieņēma Proklamāciju par visu vergu atbrīvošanu [[Amerikas Valstu Konfederācija]]s teritorijās, saglabājot verdzību Vašingtonas valdībai lojālajos štatos. Pilnībā verdzību ASV atcēla jau pēc pilsoņu kara, 1865. gada decembrī.
 
Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzības ierobežošana sākās 1860. gada prezidenta vēlēšanās, kad visiespējamākais kandidāts uz šo posteni bija Abrahams Linkolns (''Abraham Lincoln''). Viņa programma pirms vēlēšanām tika deklarēta skaidri: verdzību saglabāt štatos, kuros tā bija tradicionāla - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri, - publisko tiesību neattiecināšanu uz brīvlaistajiem, nepieļaut verdzību un melnādaino brīvlaisto ienākšanu jaunajās rietumu teritorijās, jo uzskatīja, ka ASV attīstības nākotne ir brīvo fermeru zeme, un to īstenos nabadzīgie imigranti no Eiropas. Baltais rasisms dominēja visā sabiedrībā, un baltādainie amerikāņi nevēlējās jaunajos štatos redzēt krāsainos iedzīvotājus. [[ASV pilsoņu karš|ASV pilsoņu kars]] laikā, 1863. gada 1. janvārī pieņēma Proklamāciju par visu vergu atbrīvošanu [[Amerikas Valstu Konfederācija]]s teritorijās, saglabājot verdzību Vašingtonas valdībai lojālajos štatos. Pilnībā verdzību ASV atcēla jau pēc pilsoņu kara, 1865. gada decembrī.

Pašreizējā versija, 2021. gada 25. jūnijs, plkst. 12.30

Verdzība (angl., fr. servitude, an. slavery, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, bieži vien pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu, piemēram:

  • patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest;
  • klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā;
  • parādu verdzība (kr. кабала, vc. Schuldknechtschaft) - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu.

u.c.

Verdzība kā tāda pastāvējusi visos laikos un visās sabiedrībās. Sākotnēji tie bija karagūstekņi, taču ar laiku jau patstāvīga sociālā grupa. Senajā Grieķijā līdz V gs.p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt Atēnās, bet pašā Helladā tikai kopš V-IV gs.p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī Senajā Romā agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. g.p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš III gs.p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar latifundiju saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi.

Viduslaikos Rietumeiropā pret verdzību cīņu 13. gs. uzsāka Romas Katoļu Baznīca, sākotnēji aizliedzot turēt verdzībā kristiešus, bet vēlāk - cilvēkus kā tādus. 1256. gadā verdzību likvidēja Sv. Romas impērijas Boloņas provincē (Liber Paradisus), 1315. gadā - Francijas karalistē, 1335. gadā - Zviedrijas karalistē, 1477. gadā - Kastīlijas karalistē, 1486. gadā - Aragonas karalistē. 1422. gadā parādu verdzību atcēla Livonijas ordeņa zemēs. 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā).

Pamazām verdzības aizliegumi skāra arī uz Eiropas valstu kolonijas. Tā 1542. gadā Spānijā pieņēma likumu, kas aizliedza padarīt par vergiem koloniju pamatiedzīvotājus; 1715. gadā verdzību atcēla Anglijas kolonijās abās Karolīnās Jaunajā pasaulē. 1777. gadā verdzību atcēla neatkarību ieguvušajā britu kolonijā Vermontā, 1780. gadā - Pensilvānijā, 1783. gadā Masačūsetā un Ņuhempšīrā, 1784. gadā - Konektikutā. 1787. gadā Anglija nodibināja Sjeraleones koloniju, kas bija domāta atbrīvotajiem vergiem. Pēc vēsturnieka Olivjē Grenujo (Olivier Petré-Grenouilleau; 1962) aprēķiniem, Āfrikas kontinentā jaunajos laikos lokālā verdzība skāra vismaz 14 000 000 cilvēku; musulmaņu vergu tirgotāji uz Austrumiem izveda aptuveni 17 000 000 vergu, savukārt eiropiešu vergu uzpircēji un tirgotāji uz Rietumiem - 11 000 000 vergu.

Apgaismības ideju tietekmē Eiropā attieksme pret verdzīvu pamazām mainījās, tā kļuva nosodāma.

Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.[1]

1807. gadā Lielbritānijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma (akts pamatā bija vērsts pret naudīgās Francijas kolonijām). 1815. gadā Vīnes kongresā pieņēma arī īpašu deklarāciju, kas vēlāk tika nostiprināta arī Āhenas kongresā, un aizliedza verdzību visā Eiropā un Eiropas valstu kolonijās. 1841. gadā Anglijas. Francijas, Austrijas, Prūsijas un Krievijas delegācijas parakstīja t.s. Londonas vienošanos, saskaņā ar kuru vergu tirdzniecība tika pielīdzināta pirātismam (Krievijas impērijā verdzība tika aizliegta 1942. gadā ar īpašu Nikolaja I ukazu).

Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzības ierobežošana sākās 1860. gada prezidenta vēlēšanās, kad visiespējamākais kandidāts uz šo posteni bija Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln). Viņa programma pirms vēlēšanām tika deklarēta skaidri: verdzību saglabāt štatos, kuros tā bija tradicionāla - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri, - publisko tiesību neattiecināšanu uz brīvlaistajiem, nepieļaut verdzību un melnādaino brīvlaisto ienākšanu jaunajās rietumu teritorijās, jo uzskatīja, ka ASV attīstības nākotne ir brīvo fermeru zeme, un to īstenos nabadzīgie imigranti no Eiropas. Baltais rasisms dominēja visā sabiedrībā, un baltādainie amerikāņi nevēlējās jaunajos štatos redzēt krāsainos iedzīvotājus. ASV pilsoņu kars laikā, 1863. gada 1. janvārī pieņēma Proklamāciju par visu vergu atbrīvošanu Amerikas Valstu Konfederācijas teritorijās, saglabājot verdzību Vašingtonas valdībai lojālajos štatos. Pilnībā verdzību ASV atcēla jau pēc pilsoņu kara, 1865. gada decembrī.

Āfrikā un Āzijā verdzība legāli turpināja pastāvēt arī pēc tam, kad Rietumos tā tika aizliegta. Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs.

Skat. arī: abolicionisms, manumisija, dzimtbūšana, heloti, perioiki, libertini, vardumi, drellis

Atsauces un piezīmes

  1. T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29., 227. lpp.
  • Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995. - 119 lpp.
  • Veinbergs J. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1965. - 215 lpp.

  • Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
  • Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
  • Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
  • Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
  • Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
  • Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
  • Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
  • Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
  • Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
  • Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
  • William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403

  • Абрамова С.Ю. Африка: четыре столетия работорговли. - Москва, 1992

Resursi internetā par šo tēmu