Atšķirības starp "Viko Džambatista" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Džambatista Viko''' - domātājs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s pārstāvis |
Savā darbā „Jaunā zinātne” (1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā | Savā darbā „Jaunā zinātne” (1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 8. februāris, plkst. 15.37
Džambatista Viko - domātājs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis
Savā darbā „Jaunā zinātne” (1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā
