Atšķirības starp "Viko Džambatista" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Džovanni Batista Viko''' (''Giambattista Vico, Giovanni Battista Vico'', 1668.-1744.) - domātājs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s pārstāvis. | '''Džovanni Batista Viko''' (''Giambattista Vico, Giovanni Battista Vico'', 1668.-1744.) - domātājs, [[vēsturisko ciklu teorija]]s pārstāvis. | ||
| − | Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. | + | Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. Mācījies vairākās skolās, taču visas pametis, galu galā izglītojoties mājās. 1686. gadā iekārtojās par privātskolotāju Vatollā (''Vatolla''), dienvidos no Salerno, kur pavadīja deviņus gadus. 1697. gadā kļuva par [[retorika]]s lektoru Neapoles universitātē. 1699. gadā apprecējās (''Teresa Destito''). 1734. gadā karalis Karloss III iecēla viņu par galma historiogrāfu, kur viņš strādāja, līdz 1741. gadā sliktās veselības dēļ bija spiests posteni atstāt. Miris 1744. gada 21. janvārī Neapolē. |
Savā darbā „Jaunās zinātnes principi” (''Principi di una scienza nuova'', 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā | Savā darbā „Jaunās zinātnes principi” (''Principi di una scienza nuova'', 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. februāris, plkst. 12.17
Džovanni Batista Viko (Giambattista Vico, Giovanni Battista Vico, 1668.-1744.) - domātājs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.
Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. Mācījies vairākās skolās, taču visas pametis, galu galā izglītojoties mājās. 1686. gadā iekārtojās par privātskolotāju Vatollā (Vatolla), dienvidos no Salerno, kur pavadīja deviņus gadus. 1697. gadā kļuva par retorikas lektoru Neapoles universitātē. 1699. gadā apprecējās (Teresa Destito). 1734. gadā karalis Karloss III iecēla viņu par galma historiogrāfu, kur viņš strādāja, līdz 1741. gadā sliktās veselības dēļ bija spiests posteni atstāt. Miris 1744. gada 21. janvārī Neapolē.
Savā darbā „Jaunās zinātnes principi” (Principi di una scienza nuova, 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem parasti ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā
