Viko Džambatista
Džovanni Batista Viko (Giambattista Vico, Giovanni Battista Vico, 1668.-1744.) - katoļu domātājs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.
Dzimis 1668. gada 23. jūnijā Neapolē, grāmatu tirgotāja ģimenē. Pamatizglītību guvis [[Jezuītu ordenis|jezuītu kolēģijā], taču mācības pametis, galu galā izglītojoties mājās. 1686. gadā iekārtojās par privātskolotāju Vatollā (Vatolla), dienvidos no Salerno, kur pavadīja deviņus gadus. 1697. gadā kļuva par retorikas lektoru Neapoles universitātē. 1699. gadā apprecējās (Teresa Destito). 1734. gadā karalis Karloss III iecēla viņu par galma historiogrāfu, kur viņš strādāja, līdz 1741. gadā sliktās veselības dēļ bija spiests posteni atstāt. Miris 1744. gada 21. janvārī Neapolē.
Savā darbā „Jaunās zinātnes principi” (Principi di una scienza nuova, 1725.) izvirzīja domu, ka sociālo dzīvi var pētīt zinātniski. Vēsture un sabiedrība ir cilvēku darbības rezultāts, un tāpēc tai ir jābūt pieejamai cilvēku izziņai. Vēsturē vērojama atkārtošanās, kaut arī tā nav absolūta bijušā atgriešanās. Viņa darbā saskatāma ideja par spirālveida kāpumu – cikli atkārtojas augstākos līmeņos ar zināmām kvantitatīvām un kvalitatīvām izmaiņām. Cikliem ir trīs fāzes: 1) anarhija un barbarisms, 2) kārtība un civilizācija, 3) civilizācijas pagrimums un atgriešanās barbarisma stāvoklī. Šīs fāzes saistītas ar dažādām pārvaldes formām (teokrātija, aristokrātija, republika vai monarhija), likumu tipiem, valodas īpatnībām. Pastāv arī zināma korelācija ar dominējošo cilvēku raksturu: rupjš, bargs, labsirdīgs, delikāts izlaidīgs. Uzskatīja, ka līdz XVIII gs. cilvēce jau pārdzīvojusi divus ciklus: antīko, kas beidzies ar Romas pagrimumu un krišanu, un otru, kurš sācies ar barbarisma atdzimšanu viduslaikos un finišu sasniedzis Viko laikā. Cikliskuma cēloni Viko saskatīja psiholoģijā – dominējošās motivācijās un cilvēka dabā.
Literatūra par šo tēmu
- Vita di Giambattista Vico (The Autobiography of Giambattista Vico). 1735-41. - Cornell University Press: Ithaca, 1963
- Giambattista Vico. Scienza Nuova (The First New Science). 1725. - Cambridge University Press: Cambridge, 2002
- Bedani Gino. Vico Revisited: Orthodoxy, Naturalism and Science in the Scienza Nuova. - Berg Publishers: Oxford, 1989
- Danesi Marcel. Vico, Metaphor, and the Origin of Language. - Indiana University Press: Bloomington, 1993
- Vico Giambattista. The New Science of Giambattista Vico. (1744). - Cornell University Press: Ithaca, 1948
- Grassi Ernesto. Vico and Humanism: Essays on Vico, Heidegger, and Rhetoric. - Peter Lang: New York, 1990
- Levine Joseph. Giambattista Vico and the Quarrel between the Ancients and the Moderns. // Journal of the History of Ideas 52.1, 1991, 55-79.
- Lilla Mark. G.B.Vico: The Making of an Anti-Modern. - Harvard University Press: Cambridge, 1993
- Mazzotta Giuseppe. The New Map of the World: The Poetic Philosophy of Giambattista Vico. - Princeton University Press: Princeton, 1999
- Miner Robert. Vico, Genealogist of Modernity. - University of Notre Dame Press: Notre Dame, 2002
- Schaeffer John. Sensus Communis: Vico, Rhetoric, and the Limits of Relativism. - Duke University Press: Durham, 1990
- Verene Donald. Vico's Science of Imagination. Cornell University Press: Ithaca, 1981
Resursi internetā par šo tēmu
- Giambattista Vico - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Giambattista Vico - The Johns Hopkins Guide to Literary Theory and Criticism, Johns Hopkins University
- The Institute for Vico Studies, Emory University, Atlanta
- Emanuel L. Paparella. Vico's Poetic Philosophy within Europe's Cultural Identity 1/2
- Leon Pompa. Vico's Theory of the Causes of Historical Change.
- Portale Vico
