Bīrona Anna Šarlote Doroteja fon

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Doroteja
Sarlote Doroteja Birona.jpg
dzimusi 03.02.1761.
mirusi 20.08.1821.
laulība 1779.-1795. Pēteris fon Bīrons
Bērni
tēvs Fridrihs fon Mēdems
māte Luīze Šarlote
brāļi, māsas
tituls hercogiene

Anna Šarlote Doroteja fon Bīrona (Anna Charlotte Dorothea von Biron, 1761.-1821.), dzimusi fon Medema (von Medem) - pēdējā Kurzemes un Zemgales hercogiene.

Tēvs: grāfs Johans Fridrihs fon Mēdems (Graf Johann Friedrich von Medem); māte: Luīze Šarlote, dzimusi fon Manteifela-Scēge (Louise Charlotte von Manteuffel-Szoege). Saņēmusi savai kārtai atbilstošu audzināšanu un izglītību, kā arī sabiedrību. 1799. gada 14. oktobrī saderinājās ar Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri Bīronu, un jau 24. oktobrī slepeni salaulājās (kāzas notika 6. novembrī Mītavas pilī, un tikai sākoties svinībām viesi uzzināja to iemeslu). 1784. gadā hercoga ģimene devās apceļot Eiropu, atstājot zemes pārvaldi padomes ziņā. Dorotejai tas bija izglītojošs laiks, kurā viņa iepazinās ne tikai ar ievērojamākajiem kultūras un mākslas pieminekļiem, bet arī ar apgaismības laika spilgtākajām personībām: Kantu un Hipelu Kēnigsbergā, rakstnieku un izdevēju Fridrihu Nikolai, dzejnieku Karlu Vilhelmu Ramleru, filosofu Johanu Jakobu Engelu u.c. Berlīnē, filosofu Mozesu Mendelsonu. No 1784. gada decembra līdz 1785. gada augustam hercoga ģimene apceļoja Apenīnu pussalu (Veronā, Džusti pilī aplūkojama marmora piemiņas plāksne par "Venērai līdzīgās" Dorotejas un hercoga Pētera viesošanos, savukārt Boloņas Mākslas akadēmijas (Academia Clementina) Kurzemes zālē atrodas tēlnieka Džakomo de Maria veidotais Pētera krūšutēls kā pateicība par viņa iedibināto stipendiju jauno mākslinieku atbalstam). Romā tā laika ievērojamā gleznotāja Andželika Kaufmane uzgleznoja hercogienes portretu (kopija atrodas Rundāles pilī). Neapolē hercogu pāris bija gaidīti viesi Anglijas sūtņa lorda Viljama Hamiltona, izcila mākslas pazinēja, senlietu un mākslas darbu kolekcionāra, namā. 1785./1786. gadu ziema tika pavadīta Berlīnē. 1786. gada pavasarī ģimene devās uz Holandi, bet pēc tam uz Pirmontu, kur tika svinētas hercoga Pētera ārlaulības meitas Henrietes Friderikes fon Vartenbergas kāzas ar grāfu Karlu Filipu fon Hardenbergu. 1787. gada rudenī hercogiene atgriezās Kurzemē (hercogs ieradās pāris mēnešus vēlāk, tūdaļ iesūdzot viņa prombūtnes laikā saimniekojušos muižniekus Seima tiesā). Žečpospoļita, līdz ar to arī Kurzemes un Zemgales hercogiste bija nonākusi politisko pārmaiņu centrā, ko noteica politiskā spriedze starp lielvalstīm Krievijas impēriju, Austrijas impēriju un Prūsijas karalisti, cenšoties paplašināt savas teritorijas un ietekmi Eiropā. Hercogs saprata, ka šajā spēlē viņam maza loma, un sūtīja politisko intrigu laukā savu pievilcīgo sievu. Doroteja ar māsu Elizabeti devās uz Veimāru, kur iepazinās ar nozīmīgākajiem vācu apgaismības literatūras pārstāvjiem: Gēti, Herderu un Vīlandu, pabija Sagānā un Vartenbergā, kur ceļā viņas pavadīja grāfs Karls Fridrihs Geslers (Prūsijas sūtnis Saksijas galmā) un hercogienes juridiskais padomnieks grāfs Karls Filips Hardenbergs. 13. oktobrī Doroteja ieradās Varšavā, apmetās Podblahas pilī un aktīvi iesaistījās galma intrigās, mirdzot salonos un uzsākot jaunus mīlas romānus, lai tikai panāktu savu, cīnoties par hercogistes interesēm. Te par hercogienes atbalstītājiem kļuva viņas šarma apburtie grāfs Aleksandrs Benedikts Batovskis (1760.-1841.), princis Jozefs Poņatovskis (1769.-1812.), kņazs Kazimirs Nestors Sapeha (1754.-1798.), Staņislavs II Augusts Poņatovskis (1764.-1795.) u.c., taču hercogam labvēlīgais tiesas lēmums vairs neko nemainīja. 1795. gadā pēc t.s. Trešās Polijas dalīšanas par Kurzemes hercogu senjoru Žečpospoļitas karaļa vietā kļuva teritorijas, tiesību un pienākumu pārmantotājs, Krievijas impērija. Kurzemes un Zemgales muižniecības landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes pakļaušanās Krievijas impērijai. Doroteja aprīlī pameta hercogisti un devās uz Fridrihsfeldes pili, kur 21 augustā piedzima viņas meita Doroteja Johanna. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula (turpmāk "Kurzemes un Zemgales hercogs" bija viens no Krievijas imperatora tituliem). Saņēmusi no Krievijas imperatores Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz savu Sagānas hercogisti (turpmākos gadus hercogs ar trim vecākajām meitām uzturējās vai nu Sagānas pilī, vai savā Bohēmijas Nāhodas pilī, līdz viņš mira 1800. gada 13. janvārī Gelenavā, netālu no Nāhodas). 1796. gadā hercogiene iegādājās Lēbihavas (Löbichau) zemes Tīringenē (Thüringen), Anhaltas hercogistē, kur uzcēla jaunu pili un pēc tam otru, nelielu pili Tannenfeld, kurā sākumā dzīvoja grāfs Batovskis, bet pēc tam hercogienes jaunākā meita Doroteja. Savās zemēs Lēbihavā hercogiene veica dažādus uzlabojumus, izkopjot apkārtni, atbrīvojot savu zemju zemniekus no dzimtbūšanas, izremontējot baznīcu un nodibinot zemniekiem skolu. Lēbihavā ciemojās, slavēdami tās skaistumu, kultūru un garu daudz prominentu viesu, t.sk. Krievijas imperators Aleksandrs I, Šarls Moriss de Taleirāns (Charles Maurice de Talleyrand-Périgord), dzejnieki Žans Pauls, Teodors Kerners u.c. 1800. gadā pēc vīra nāvses mantoja 360 000 tālerus, no kuriem 5% tika izmaksāti reizi pusgadā, Čerņinu pili Prāgā. 1800. gadā viņas meita Paulīne salaulājās ar Hoencolernas-Hehingenas princi Fridrihu (1766.-1838.), bet Vilhelmīne ar princi Luiju de Roānu-Gemenē (1768.-1836.). 1801. gadā apprecējās arī Johanna ar hercogu Frančesko Pinjatelli di Ačerenca (...-1856.). 1803. gadā savā pilī Unter den Linden hercogiene Doroteja izveidoja literaro salonu, kas kļuva ne tikai par Berlīnes literārās publikas pulcēšanās vietu, bet te tikās arī Prūsijas karaļnama pārstāvji, diplomāti, zinātnieki un mākslinieki. Jaunākās meitas Dorotejas kāzas 1809. gadā ar Aleksandru Edmonu de Taleirānu-Perigoru (de Talleyrand-Périgord), veicināja ciešāku iepazīšanos un ciešas draudzības mūža ilgumā izveidošanos ar vienu no sava laika ietekmīgākajiem un uz intrigām spējīgākajiem politiķiem – Šarlu de Taleirānu (Charles Maurice de Talleyrand-Périgord). 1805.-1806. gados Doroteja devās uz Pēterburgu, nokārtot ģimenei pienākošās kompensācijas lietas (maksājumi bija kļuvuši neregulāri un sāka aizkavēties), apciemojot arī Kurzemi. Lai arī daudz ceļoja, apmeklējot lielākās Eiropas kultūras pilsētas - Berlīni, Drēzdeni, Parīzi, Vīni un Prāgu, - ik gadus vairākus mēnešus Doroteja pavadīja Lēbihavā. 1809. gadā Doroteja ar jaunāko meitu pārcēlās uz dzīvi Parīzē, kur viņas salons kļuva par sabiedrībā nozīmīgāko cilvēku tikšanās vietu. Parīzē hercogiene nodibināja luterāņu skolu un dažādi atbalstīja luterāņu draudzi. 1812. gadā viņa tika izraidīta no Francijas un uzturējās Lēbihavā. 1817. gadā hercogiene atkal apciemoja Kurzemi, kur pavadīja gandrīz gadu. Te viņa ziedoja Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai 1000 sudraba rubļu un tika ievēlēta par goda biedri. Pēdējos dzīves gadus Doroteja pavadīja galvenokārt Lēbihavā, kur viņa mira 1821. gada 20. augustā.

Literatūra par šo tēmu

  • Kurzemes hercogienes Dorotejas vēstules = Briefe der Herzogin Dorothea von Kurland. / Kvaskova, V. (sast.). - Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija; Latvijas Valsts vēstures arhīvs: Rīga, 1999. ISBN 9984-9184-4-4
  • Valda Kvaskova. Sarunas vēstulēs. Kurzemes hercogiene Doroteja (1761.-1821.) // Latvijas Arhīvi. 2011., 57.-118. lpp.
  • Sobkova Helena. Sagānas Katrīna. – Zinātne: Rīga, 1999. ISBN 5-7966-1239-5
  • Mišelīna Dipuī. Dino hercogiene : Taleirāna mūza, Kurzemes princese. - Atēna: Rīga, 2006. - 330 lpp. ISBN 998434195X

  • Elisa von der Recke. Tagebücher und Selbstzeugnisse. - Leipzig 1984
  • Emilie von Binzer. Drei Sommer in Löbichau 1819–21. - Stuttgart 1877
  • Philip Ziegler. Die Herzogin von Dino, Talleyrands letzte Vertraute. - München 1965
  • Clemens Brühl. Die Sagan. - Berlin 1941
  • Sabine und Klaus Hofmann. Zwischen Metternich und Talleyrand. Der Musenhof der Herzogin von Kurland im Schloss zu Löbichau. - Museum Burg Posterstein, 2004 - S. 103
  • Sabine und Klaus Hofmann. Wo ich einst residierte – wo ich Fürstin des. Landes war... Lebensstationen der Herzogin von Kurland. - Museum Burg Posterstein, 2007 - S. 63
  • Tiedge Christoph August. Anna Charlotta Dorothea, letzte Herzogin von Kurland. - F.A. Brockhaus: Leipzig, 1823 - S. 415
  • Sternberg Alexander. Dorothee von Kurland: Ein biographischer Roman. - Christian Ernst Kollmann, 1859
  • Günter Elbin. Macht in zarten Handen. - München, 1823

Resursi internetā par šo tēmu