Feods

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Lēnis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Feods (angl. fiefdom, feud, fr. fief, kr. феод, no viduslat. feodum, feudum, no senģerm. fihu, fehu - "zeme, lopi" + od - "īpašums") jeb lēnis (vāc. Leh(e)n, no vidusaugšvācu lêhen - "aizdota manta") - valdījums Rietumeiropā kopš XI gs., ko senjors kā lēni piešķīra savam vasalim lietošanā par militāru vai administratīvu dienestu. Sākotnēji termins lietots tādā pašā nozīmē kā beneficijs. No feoda jēdziena cēlies termini „feodālis” un „feodālisms” kā sociāli politiskās iekārtas apzīmējums. Feodam pamazām kļūstot mantojamam un pateicoties t.s. naudas feoda ieviešanai (t.i. nevis valdījuma, bet naudas piešķiršana), finanšu lomas pieaugumam ekonomikā un algotņu karaspēka ievešanai XVI gs., feods pamazām zaudēja nozīmi, bieži pārtopot par mantojamu īpašumu.

  • Vīra lēnis (Mannlehne) bija lēnis ar militāro, fiskālo un tiesu varu lēnī, kur padotie ir pakļauti lēņa turētājam, savukārt tas - lēņa kungam, kurš respektē viņa autonomiju.
  • Brīvais lēnis (Freilehne) bija lēnis bez kādām autonomijas tiesībām, tikai tiesības gūt ienākumu no lēņa.
  • Priviliģētais lēnis ietvēra mantošanas tiesības (K. Šillings skaidro, ka nav runa par atsevišķu lēņa veidu, bet mantošanas kārtību lēņos, kur dēliem mantošana ir in posterum optinere ("ar tiesībām"), bet meitām un atraitnēm gratia ("žēlastība"), kas nav ietverta paražās.

Lēņa tiesību personiskais moments bija balstīts uz uzticību, jo pamatsaistība lēņa tiesībās bija personālā saikne, kas pastāvēja starp vasali un senjoru. Lēņa līgums nebija parasts darījums, bet brālība, lai gan ar nevienādām tiesībām, kam seko savstarpēji abpusēji uzticības pienākumi, kas bija stingri norobežoti un izrietēja no kārtas. (bruņniecības) goda jēdziena. Tās var raksturot kā divu brīvu vīru personiskās attiecības, kas noslēgtas uz viņu dzīves laiku, un kuru ietvaros viens no viņiem kļuva par lēņa kungu jeb senjoru, bet otrs - par lēņavīru jeb vasali. Vasalis no sava lēņa kunga iztikai un kā atlīdzību par gaidāmajiem pakalpojumiem saņēma materiālo labumu - lēni jeb benefīciju. Lēņa piešķiršanu apliecināja lēņavīram izsniegts īpašs dokuments - lēņa grāmata. Šajos, uz pergamenta ar piekārtiem sizerena zīmogiem rakstītajos dokumentos bija minēts lēņa vīra vārds, aprakstītas izlēņotās zemes robežas un dažkārt minēti lēņa piešķiršanas iemesli. Visbiežāk piešķirtais jeb izlēņotais un visvērtīgākais materiālais labums bija zeme; retāk tika izlēņotas dzirnavas, krogi, kādas noteiktas teritorijas zemnieku nodevas. Visbiežāk pieprasītās un viscienījamākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša lēņa vīra zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie gaitas lēņi, kuru valdītāji strādāja ordeņa pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt lēni piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīra lēņus izlēņoja pēc vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija lēņavīra brīvība no visām klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats lēņa vīrs. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja lēņa vīrs nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, lēnis atgriezās atpakaļ sizerena valdījumā. Lēnis nebija privātīpašums, bet tikai valdījums, dienesta zeme, kuru bez sizerena atļaujas nedrīkstēja dalīt, ieķīlāt vai pārdot.

Skat. arī: alods, lēņa tiesības, omāžs, komendācija, leimaņi, lēņa muiža, lēņa novads, lēņa dienests, sujurgals

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 222. lpp.
  • Šterns Indriķis. Senlatvijas izlēņošana. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.1., 28.-40. lpp.

  • Norman F. Cantor. The Civilization of the Middle Ages. - HarperPerennial: New York, 1993, ISBN 0-06-092553-1

Resursi internetā par šo tēmu