Monēta

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dālderis. Kalts Rīgā 1639. gadā Zviedrijas karalienes Kristīnas valdīšanas laikā. Sudrabs. Diametrs 44 mm.

Monēta (lat. moneta) - no metāla (zelta, sudraba, vara vai to sakausējumiem, dzelzs; mūsdienās - vara, niķeļa, alumīnija u.c. sakausējumiem) izgatavota (kalta, štancēta vai lieta) apaļa, ovāla, kvadrātveida vai daudzšķautņaina metāla plāksnīte, naudas vienība. Abās pusēs - aversā (priekšpusē) un reversā (aizmugurē) - izgrebts (izkalts, izliets, izštancēts) kāds attēls (izgatavotājas valsts vai administratīvās vienības ģērbonis, devīze, kādas personas attēls, vārds, tituls) un leģenda (kas norāda valstisko piederību, izgatavošanas gadu, nominālu). Pirmās monētas sāka kalt aptuveni VII gs.p.m.ē. gandrīz vienlaicīgi Ķīnā, Mazāzijā (Līdijā) un Hellādā. Visam Vidusjūras baseinam nonākot Romas impērijas pakļautībā, monētu kalšana koncentrējās Romā, dievietes Junonas Monētas tempļa kaltuvē. Pēc Romas impērijas sabrukuma Rietumeiropā monētas atsāka kalt tikai X gs. Viduslaiku Eiropā monētas kala gan valstu, gan pilsētu kaltuvēs - tiesības kalt savas monētas liecināja par politiskās suverenitātes pakāpi. Uz daudzu monētu malām atrodošās rieviņas sākotnēji tika ieviestas, lai izvairītos no monētu "noskūšanas" - vērtīgā metāla nogriešanas no monētu malām. Rieviņas liecināja, ka monēta ir vesela. Dažkārt monētas "noskūšanas" rezultātā zaudēja pat pusi sava svara.

Skat. arī: Numismātika

Literatūra par šo tēmu

  • Ducmane K., Vēciņš Ē. Nauda Latvijā. - Rīga, 1995.
  • Tatjana Berga. Monētu kaltuvju darbība Latvijas teritorijā (13.-18., 20.gs). / The activity of mints in present day Latvia (13th-18th cent.) // Arheoloģija un etnogrāfija, XXIX, Rīga, 2017.

Resursi internetā par šo tēmu