Raganu prāvas

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Raganu un burvju prāvas jeb raganu medības (an. witchcraft trials, witch-hunt, vāc. Hexenprozesse, Hexenverfolgung, kr. ведовские процессы, охота на ведьм, преследование ведьм) - apzīmējums XVI-XVIII gs. Eiropas(pamatā Centrāleiropa un Ziemeļeiropa) un koloniju (Ziemeļamerikā) sabiedrību pārņēmušajam raganu un burvju (neatkarīgi no dzimuma) kriminālvajāšanas un tiesāšanas vilnim, kas pieņēma jau masu psihozes raksturu.[1] Pati raganu un raganības kā saistības ar Ļauno koncepcija radās jau vēlīnajā antīkajā periodā, kad to noformulēja svētais Augustīns u.c. Baznīcas tēvi, taču masveida raksturu raganu vajāšana pieņēma tikai Reformācijas laikā, pamatā koncentrējoties protestantu zemēs.

Viduslaikos Akvīnas Toms un tā sekotāji radīja Baznīcas iekšienē strāvojumu, kas uzskatīja, ka raganība nav maldi, bet apzināta novēršanās no ticības, taču sākotnēji šī koncepcija nebija vispārpieņemta. Tā kā burvji un raganas tika vainotas par fizisko un mantisko kaitējumu (ļaunuma nodarīšana veselībai, nekustamajam un kustamajam īpašumam), raganu kriminālvajāšana un tiesāšana bija laicīgo pilsonības tiesu jurisdikcijā.[2] Ja arī kur pret raganām iesaistījās arī kāds garīdznieks, tad tā bija vai nu viņa personiskā iniciatīva[3], vai nu vietējie prelātu vidū ticība raganām bija izplatīta (tāpat kā mūsdienās, arī viduslaikos vietējās baznīcas savā laicīgajā darbībā bija visai autonomas), vai arī buršanās nebija apsūdzības pamatā un par "raganu prāvu" tā atzīta retrospektīvi. Pret raganām vērsās līdzpilsoņi un laicīgā vara kā savu padoto mantas un veselības sargātāja. Situācija mainījās līdz ar Reformācijas uzvaru Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, kad norisa strauja atteikšanās no sholastikas un Bībeles (Vecās derības) tiesisko normu atdzīvināšana - "Burvi neatstāj dzīvu!" (II Mozus. 22:17) u.c., - protestantu zemēs pret raganām un burvjiem vērsto tiesvedību un vadīja uzraudzīja garīdzniecība un universitāšu profesūra (kā maģijas speciālisti). Lielu popularitāti te guva traktāts "Raganu āmurs" (1487.), kas sasaistīja buršanu ar kalpošanu Sātanam, tādējādi raganas un burvjus padarot par ticības ienaidniekiem, un kurā ierosinātās metodes un sodus iekļāva daudzu laicīgās varas kriminālkodeksu krājumos, t.sk. 1532. gadā Kārļa V kriminālkodeksā "Karolīna", Saksijas 1572. gada likumu krājumā u.c. kā arī pirmstiesas inkvizīcijas[4] praksē. Attiecīgi, raganu vajāšana, kas XVI gs. otrajā pusē pieņēma vispārējas masu psihozes raksturu, īpaši raksturīga bija zemēs, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice (t.i. kalvinistu apvidos), luterāņu reģionā no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Anglijā un Skotijā[5], Skandināvijas valstīs. Precīzas statistikas par notiesāto skaitu nav, jo parasti literatūrā nenodalot min kopā burvju (aptuveni 1/3 daļa notiesāto, bet dažviet 1/2 vai pat lielākā daļa bija vīrieši), raganu un herētiķu sektu prāvas, kaut apsūdzība un vaina šajos gadījumos dažbrīd visai kardināli atšķiras. Livonijā raganu vajāšana sākās XVI gs. vidū, bet maksimumu piedzīvoja XVII gadsimtā (pirmā zināmā raganas sadedzināšana notikusi 1559. gadā Grobiņā, bet pēdējo reizi ragana sodīta ar sadedzināšanu sārtā 1721. gadā Kurzemē). Eiropā pēdējā ragana tika dzīva sadedzināta 1775. gadā Anna Marija Švīgela (Anna Maria Schwiigel) Kemptenā (Kempten) Bavārijā, bet pēdējā, kas tika sodīta ar nāvi (nocērtot galvu), bija Anna Golde (Anna Göldi) 1782. gadā Molli ciemā Šveicē.[6]

Pirmās tiesas XV-XVI gs. bija visai vienkāršotas: kaimiņa (visbiežāk sievietes[7]) izvirzīta apsūdzība par nodarīto kaitējumu (nosprāgusi govs, krusas iznīcināta raža, piepeša nāve u.tml.), apsūdzētā arests, spīdzināšana, atzīšanās un sods. Gadījumos, kad apsūdzība nonāca sv. inkvizīcijas kompetencē, tika veikta izmeklēšana un noskaidrots, vai apsūdzētā persona ir vainojama herēzē vai nē (t.i. vai apsūdzētais noziedzies pret ticību), un tad lietas materiāli nodoti vietējai laicīgajai tiesai, kas lēma par vainu un sodu. XVII gs. procesuālā ziņā process kļuva sarežģītāks: arī laicīgā tiesa ietvēra izmeklēšanas (inkvizīcijas) procesu, iebiedēšanu ar vārdiem (territio verbalis), retāk iebiedēšanu ar spīdzināšanas mokām (terririo realis - rādot moku rīkus), apdomāšanas laika piešķiršanu, pastāvīgu konfrontēšanu, taujāšanu pēc līdzdalībniekiem, garīdznieka līdzdalību procesā (lai, paskaidrojot draudošās pēcnāves mokas un mūžīgo pazušanu, pamudinātu atzīties laicīgaai tiesai un tā sevi atbrīvotu no soda viņsaulē), ordālija ar ūdeni (bieži pašu apsūdzēto pieprasīta). Reāla spīdzināšana praktiski vairs netika izmantota. Vēlāk jau aizvien biežāk tiesa izmantoja t.s. absolutio ab instantia: atbrīvoja par vainīgu atzīto, ja tā nodarītais reālais kaitējums nebija liels, pret galvojumu ar nosacījumu izmest visu ļaunumu no sirds un nožēlot grēkus.[8]

Skat. arī: Salemas raganu prāvas

Atsauces un piezīmes

  1. Kriminālvajāšana par kaitējuma nodarīšanu ar maģijas palīdzību pastāvējusi visās kultūrās, taču notikumi Eiropā XVI-XVIII gs. pārspēja visu līdz tam un vēlāk pieredzēto likumdošanas un vēriena ziņā.
  2. Katoļu Baznīcu kā centralizētu institūciju raganas neinteresēja - ticēšana raganām bija tikai māņticība un nekādi neskāra ticību Dievam (sv. inkvizīcija tika iesaistīta tikai gadījumos, ja bija aizdomas par herēzi) un tā kā centralizēta institūcija nepiedalījās nekādās pret raganām un burvjiem vērstās aktivitātēs. Baznīca nopietnāk sāka vērsties pret Eiropu pārņēmušo māņticību vilni un apsūdzībām buršanā XVII gs. sākumā, piemēram, 1610. gadā jezuīts un inkvizītors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē, bet lielākā daļa atzīšanos panākta bailēs no spīdzināšanas. Salazara atzinumu uzreiz atbalstīja Toledo lielinkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Spānijas karalistes Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni arī citās katoliskajās zemēs, ievērojami ierobežojot pūļa aizraušanos ar linča tiesām. 1616. gadā Spānijas Navarrā sv.inkvizīcija izdeva "Ediktu par klusēšanu" (sp. Edicto de Silencio, an. Edict of Silence), ar kuru pasludināja ticību raganām un buršanai par māņticību - "nebija ne raganu, ne noburto, pirms sāka runāt par to", - aizliedzot vispār runāt par raganas un buršanu. Kaut laicīgā vara daudzviet ignorēja šo Baznīcas autoritāšu viedokli, situācija raganu prāvu ziņā katoliskajās zemēs bija ievērojami mērenāka. Arī katoļticīgo zinātnieku lielākā daļa (piemēram, Hobss), bija aktīvi raganu vajāšanu pretinieki. 1631. gadā pazīstamais raganu vajāšanu pretinieks jezuīts Frīdrihs fon Špē (Friedrich von Spee) publicēja savu traktātu "Cautio Criminalis", kurā Eiropas jurisprudencē pirmo reizi tika autoritatīvi noformulētas un pamatotas apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, tiesības netapt fiziski ietekmētiem, tiesības uz neieinteresētu tiesu, nevainīguma prezumpcija (apsūdzētais tiek uzskatīts par nevainīgu, līdz tā vaina nav pierādīta un tiesa to nav atzinusi par vainīgu) - t.i. normas, kas pakāpeniski tika pārņemtas arī laicīgo tiesu praksē un jaunākajos laikos ir neatņemamas tiesisku valstu procesuālo kodeksu sastāvdaļas.
  3. Klasisks piemērs ir teologs un aktīvs raganu vajāšanas idejas proponētājs un Raganu āmurs autors Institoriss (1430.-1505.), kuru 1485. gadā Briksenas bīskaps vienkārši izraidīja no Insbrukas par mēģinājumu aizsākt raganu vajāšanu, t.i. māņticības sludināšanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu, un Institoriss pārcēlās uz dzīvi Ķelnē, kuras universitātes profesūra atsaucīgi uzņēma viņa idejas.
  4. Populārajā literatūrā lielāko tiesu netiek nošķirtas laicīgās tiesas inkvizīcija un sv. inkvizīcija, visu piedēvējot Baznīcas izmeklēšanai, kas maldina neizglītotu lasītāju.
  5. Anglijā, Velsā un Skotijā raganu vajāšanu juridiski pamatoja 1542., 1562. un 1604. gada "raganu akti" (Witchcraft Act 1542, Witchcraft Act 1562, Scottish Witchcraft Act 1563, Witchcraft Act 1604), 1735. gada akts (Witchcraft Act 1735) vajāšanu mīkstināja, piemērojot par to sīkiem kriminālnoziegumiem (klaiņošana u.tml.) domātos sodus. Raganu kriminālvajāšana Lielbritānijā pilnībā tika atcelta tikai 1951. gadā (Fraudulent Mediums Act 1951)
  6. "Last witch in Europe" cleared - swissinfo.ch
  7. Soman A. The Parlement of Paris and the Great Witch Hunt (1565-1640) // The Sixteenth Century Journal. IX, 2 (1978)
  8. Zemzaris T. Vilkaču prāvas Vidzemē. // Veltījums profesoram Robertam Viperam. - A.Gulbis: Rīga, 1939., 119.-120. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 285. lpp.
  • Straubergs K. Raganu prāvu idejiskie pamati Latvijā 17. g. s. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr2., 1939., 220.-231. lpp.

  • Black George F. Calendar of Cases of Witchcraft in Scotland 1510 to 1727. - Kessinger Publishing, 2003. ISBN 0766158381
  • Kors Alan Ch., Peters E. Witchcraft in Europe, 400-1700 : A Documentary History. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 2000. ISBN 0812217519
  • Burton R.J. Witchcraft in the Middles Ages. - Cornell University Press: Ithaca, NY, 1972
  • Erik Midelfort. Witch Hunting in Southwestern Germany 1562-1684. - Stanford, 1972
  • Behringer Wolfgang. Witches and Witch Hunts: A Global History. - Polity Press: Malden (Massachusetts), 2004
  • Witchcraft in Early Modern Europe : Studies in Culture and Belief / ed. Jonathan Barry, Marianne Hester, and Gareth Roberts - Cambridge University Press, 1996
  • Klaits Joseph. Servants of Satan : The Age of the Witch Hunts. - Indiana University Press: Bloomington, 1985
  • Levack Brian P. The Great Scottish Witch Hunt of 1661-1662 // The Journal of British Studies, Vol.20, No, 1. (Autumn, 1980), pp. 90–108.
  • Levack Brian P. The witch hunt in early modern Europe - Longman: London/New York, 2006
  • Macfarlane Alan. Witchcraft in Tudor and Stuart England : A regional and Comparative Study. - Harper & Row Publishers: New York/Evanston, 1970
  • Midlefort Erick H.C. Witch Hunting in Southeastern Germany 1562-1684 : The Social and Intellectual Foundation. - Stanford University Press, 1972. ISBN 0804708053
  • The Witch and History : Early Modern and Twentieth Century Representatives - Routledge: New York, 1996
  • Robisheaux Thomas. The Last Witch of Langenburg: Murder in a German Village. - W.W. Norton & Co: New York, 2009; ISBN 9780393065510
  • Thurston Robert. The Witch Hunts : A History of the Witch Persecutions in Europe and North America. - Pearson/Longman, 2007
  • Brith and Death: Fairies in Scottish Witch-trials - New York University Press: New York, 2000

  • Wolfgang Behringer. Hexen. Glaube, Verfolgung, Vermarktung. - Beck: München, 2002; ISBN 3-406-41882-1
  • Hexenwahn – Ängste der Frühen Neuzeit (Begleitband zur gleichnamigen Ausstellung des Deutschen Historischen Museums) / Rosmarie Beier-de Haan (Hrsg.) - Minerva Farnung: Wolfratshausen, 2002; ISBN 3-932353-61-7
  • Rainer Decker. Hexen. Magie, Mythen und die Wahrheit, 4 Bände - Primus Verlag: Darmstadt, 2004; ISBN 978-3-89678-329-5
  • Michael Hesemann. Die Dunkelmänner. Mythen, Lügen und Legenden um die Kirchengeschichte - St. Ulrich: Augsburg, 2007; ISBN 978-3-86744-016-5
  • Michael Kunze. Straße ins Feuer. Vom Leben und Sterben in der Zeit des Hexenwahns - Kindler: München, 1982; ISBN 3-463-00838-6
  • Levack Brian P. Hexenjagd. Die Geschichte der Hexenverfolgungen in Europa - C.H. Beck: München, 1999; ISBN 3-406-42132-6
  • Lyndal Roper. Hexenwahn. Geschichte einer Verfolgung - C.H. Beck: München, 2007; ISBN 978-3-406-54047-9
  • Walter Rummel, Rita Voltmer. Hexen und Hexenverfolgung in der Frühen Neuzeit - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2008; ISBN 978-3-534-19051-5
  • Rolf Schulte. Hexenmeister. Die Verfolgung von Männern im Rahmen der Hexenverfolgung von 1530–1730 im alten Reich - Lang: Frankfurt am Main, 2001; ISBN 3-631-37781-9
  • Wilhelm Gottlieb Soldan, Heinrich Heppe und Max Bauer. Geschichte der Hexenprozesse. - Parkland-Verl.: Köln, 1999; ISBN 3-880-59960-2
  • Claudia Kauertz. Wissenschaft und Hexenglaube. Die Universität Helmstedt 1576-1626 - (Hexenforschung; Bd. 6) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2001 - 279 S.; 2001. ISBN 978-3-89534-353-7
  • Katrin Moeller. Dass Willkür über Recht ginge. Hexenverfolgung in Mecklenburg im 16. und 17. Jahrhundert. - (Hexenforschung; Bd. 10) Verlag für Regionalgeschichte: Bielefeld, 2007; ISBN 978-3-89534-630-9
  • Ulrich Molitor. Von Unholden und Hexen - UBooks Verlag, 2008; ISBN 978-3-866-08089-8
  • Hermann Löher. Wehmütige Klage der frommen Unschuldigen. Ein Schöffe kritisiert die Hexenjagd - Neuausgabe, 1995; ISBN 978-3-980-32974-3
  • Ronald Füssel. Hexen und Hexenverfolgung im Thüringischem Raum. - Landeszentrale für politische Bildung Thüringen: Erfurt, 2006; ISBN 978-3-931426-53-8
  • Wolfgang Behringer. Hexen - Glaube, Verfolgung, Vermarktung - Beck: München, 1998
  • Friedrich von Spee. Cautio Criminalis oder Rechtliches Bedenken wegen der Hexenprozesse - Deutscher Taschenbuch Verlag: München, 2000

  • Гуревич А.Я. Ведьма в деревне и перед судом // Языки культуры и проблемы переводимости. - Москва, 1987
  • Гинзбург К. Образ шабаша ведьм и его истоки // Одиссей. Человек в истории. - Москва, 1990. - С. 132-146
  • Бич и Молот. Охота на ведьм в XVI-XVIII веках / сост. Н. Горелов - Москва, 2005; ISBN 5-352-01402-9

Resursi internetā par šo tēmu