Terorisms

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Terorisms - vardarbības forma, kas izmanto vardarbību kā mehānismu, kurš rada vai veicina pārmaiņas. Teroristi izmanto slepkavības, postīšanu, cilvēku izkropļošanu vai vardarbības draudus, iebiedējot (sējot šausmas), tādējādi terorizējot individuālas personas, grupas, kopienas vai valdības, lai piespiestu minētos objektus pakļauties savām politiskajām prasībām, kuru izpildi vai respektēšanu nav iespējams panākt leģitīmā ceļā.

Tulkojumā no latīņu valodas vārds terror nozīmē "bailes", "šausmas". Terors un terorisms ir iebiedēšanas politika vai politisko pretinieku nomākšana ar spēka metodēm. Ir jānošķir jēdzienus “terors” un “terorisms”, jo terors ir pie varas esošo privilēģija (parasti to neoficiāli, slepeni īsteno valsts). Savukārt, terorisms ir nomākto, apspiesto un neapmierināto atbildes reakcija - iebiedēšanas politika un politiskās varas piespiešana uzklausīt opozīciju ar spēka metodēm.

Jēdziens un būtība

Pastāv vairāki šīs parādības skaidrojumi, kurus varam sastapt gan dažādu valstu normatīvajos aktos, gan dažādās starptautiskās pretterorisma programmās, nemaz nerunājot par dažādu zinātnieku un “speciālistu” definējumiem un skaidrojumiem.

Kas vieniem šķiet terorists, citiem ir brīvības cīnītājs un otrādi. Tā, piemēram, Krievijai čečeni ir teroristi, savukārt citu, tai skaitā arī daudzu Latvijas iedzīvotāju acīs, viņi ir brīvības cīnītāji,kuri mēģina iegūt neatkarību savai valstij. Tad jau tikpat labi par teroristiem var uzskatīt (un dažviet tas arī tiek darīts) Baltijas valstu pārstāvjus, kad 1991. gadā šīs valstis atguva neatkarību, saceļoties pret totalitāro režīmu. Sarežģīti ir atdalīt vardarbīgos politiskos noziegumus no starppersonu vardarbīgajiem noziegumiem. Piemēram, kāda grupa aplaupa banku ar mērķi iegūt līdzekļus savai revolucionārajai darbībai. Vai šo noziegumu klasificēsim kā politisku, vai arī kā parastu bankas aplaupīšanu? Šajā piemērā nozieguma politiskā definīcija ir atkarīga no tiesiskās atbildības veida (vai akts pārvēršas spēkā?). Lai tas būtu politisks noziegums, tad aktam jāsaskan ar nodomu mainīt valdību vai pārtraukt tās darbību, kā arī tas nevar būt parasts sabiedriski tiesisks noziegums, kurš veikts mantkārīgos vai pašcildināšanās nolūkos. Pamatojoties uz tā kompleksumu, ir grūti noformulēt visaptverošu terorisma definīciju. Bieži vien vieglāk ir izskaidrot šī jēdziena būtību un nozīmi, nekā dot konkrētu definīciju. Tomēr daudzi eksperti piekrīt, ka parasti tas ir saistīts ar nelikumīgu spēka un varas pielietošanu attiecībā pret cilvēkiem vai viņu īpašumu ar pamatnolūku sasniegt politisku mērķi.

Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: noziedznieki, upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. Par mērķauditoriju teroristi parasti izvēlas valdību, kuru mēģina piespiest sadarboties. Tāpat tiek veikti pasākumi, lai caur masu informācijas līdzekļiem iedarbotos uz sabiedrību, piespiežot to atbalstīt teroristus un viņu prasības. Bez mūsdienu masu informācijas līdzekļiem terorisms nebūtu iedomājams, jo nav jēgas ņemt ķīlniekus, draudēt tos nogalināt un izvirzīt prasības, ja par to jau nākamajā brīdī neuzzin visa pasaule.

ASV normatīvajos aktos terorisma definīciju sastopam ASV Kodeksa XXII nodaļas 2656(f)d pantā: “Terorisms ir politiski motivēta vardarbība ar iepriekšēju nodomu, kura vērsta pret ārrindas (civiliedzīvotāji, incidenta laikā neapbruņots militārais personāls) mērķiem un kuru veic minoritāras grupas vai slepenie aģenti, lai ietekmētu politiku. Starptautiskais terorisms ir terorisms, kurā iesaistīti vairāk nekā vienas valsts iedzīvotāji vai kas aptver vairāku valstu teritorijas. Teroristiska grupa ir jebkura grupa vai tās apakšnodaļa, kura praktizē starptautisko terorismu.” Viens no pēdējiem un jaunākajiem centieniem definēt terorismu ir sastopams jaunajā Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa (to pieņēmusi VD 24.05.1996., stājās spēkā 01.01.1997.) 205. pantā, kurā terorisms jau tiek sapludināts arī ar krimināla rakstura nodarījumiem un tam vairs nav tikai un vienīgi politisks raksturs.

Terorisma veidi

Ideoloģiskais terorisms – parasti saistīts ar revolucionāri noskaņotām organizācijām, kuru mērķis ir iegūt politisku varu, izraisīt iekšpolitisku vai starptautisku nestabilitāti. Sākot ar krievu “narodņikiem”, franču anarhistiem, urugvajiešu “tupomarosiem” un beidzot ar itāļu fašistiem un “Sarkanajām Brigādēm” (Red Brigades), šie cilvēki dzīvo un nogalina ideālu vārdā. Viņu elki ir Bakuņins, D’Anuncio, Mao, Če Gevara un Ulrika Mainhofa.

Etniskais jeb nacionālais terorisms – virzīts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai. Šādi mērķi ir, piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (BFL&L) Spānijā, tamilu “Tīģeriem” Šrilankā, “Īru Republikāņu Armijai” Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, “Kvebekas Atbrīvošanas frontei” Kanādā, kurdiem Irākā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā – sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem “tīrītājiem”. Tā Irākā kurdi mēģina izcīnīt neatkarību savai dzimtenei un tādējādi panāk tikai asas represijas no valdības puses, tai skaitā kaujas gāzu izmantošanu pēc Sadama Huseina pavēles. Savukārt Indijā sikhu radikāļi pielieto vardarbību, kuras mērķis ir parādīt kam viņi ticēs, ja zaudēs savu dzimteni. Sikhi ir atbildīgi par Indijas premjerministres I.Gandijas nogalināšanu 1984. gada 6. novembrī, kas bija atriebība par to, ka Indijas karaspēks jūnijā iebruka sikhu svētnīcā Zelta Templī, nogalinot tā kulta kalpotājus un aizstāvjus. No šodien darbojošajiem nacionālistu teroristiskajiem grupējumiem visplašāk zināma ir Īru Republikāņu armija (IRA), kuras mērķis ir atkalpavienot Ziemeļīriju un Īrijas Republiku.

Sociāli-revolucionārais terorisms – jānošķir no etniskā jeb nacionālistiskā terorisma. Šis terorisma paveids radies un attīstījies samērā nesen Dienvidamerikā. Mērķis bija pēkšņi, “ne no kā”, veikt sociālo revolūciju. Par itāļu, japāņu un rietumvāciešu teroristu instrukciju terorisma taktikā kļuva 1969. gadā izdotā brazīlieša Karlosa Marigelli (nogalināts apšaudē ar policiju Sanpaulu) rokasgrāmata “Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem”. Tupomari (pilsētas partizāni) teroristiskā darbība Urugvajā kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā. Paralēli kreiso radikāļu teroristmam nopietnus draudus rada arī labējie ekstrēmistiskie grupējumi (uz neofašistiskas vai neonacistiskas ideoloģijas pamata) Itālijā un Vācijā.

Reliģiskais terorisms – parasti izpaužas kā jaunu, mazskaitlīgu un radikāli noskaņotu sektu darbība. Grūti prognozējams un sevišķI bīstams terorisma paveids, jo reliģiskā pārliecība var likt cilvēkam ziedot sevi idejas vārdā visneiedomājamākajos veidos. Šie teroristi reti izvirza prasības, un masveida rituālās pašnāvības ir viņu iemīļotākā akcija. To, cik bīstami sabiedrībai un cilvēcei kopumā var būt reliģisko organizāciju darbības mērķi, pierāda sektas “Aum Shinrinkyo” mēģinājums noorganizēt Pasaules galu.

Revolucionārais terorisms – vardarbību izmanto kā ieroci, lai iedzītu bailes tajos, kuri atbalsta esošo politisko varu. Šo teroristu mērķis ir gāzt esošo varu un panākt, lai pie varas nāk valdība, kura atbalsta viņu politiskos uzskatus un sociālos centienus. Teroristu akcijas - cilvēku nolaupīšanas, varas pārstāvju un to atbalstitāju slepkavības, spridzināšanas, - tiek rīkotas, lai izraisītu represīvu reakciju no varas puses, kura cenšas sevi aizsargāt. Šāda reakcija, atspoguļota arī masu medijos, palīdz revolucionāriem demonstrēt sabiedrībai varas antihumāno raksturu. Šādā situācijā valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, lai terorisma apkarošanas operācijās neciestu nevainīgi cilvēki, jo teroristi šo apstākli noteikti izmantos savu ideju un pozīcijas propogandēšanai. Klasiskus piemērus sekmīgam revolucionārajam rerorismam mēs redzam situācijās, kad Mao Dzeduna vadītie komunisti gāza sociāldemokrātisko Čana Kaiši valdību, Fidela Kastro vadīto revolucionāru straujajos panākumos cīņā pret Batistas režīmu Kubā u.c.

Valsts terorisms – kad valdība ar represijām un iebiedēšanu piespiež valsts iedzīvotājus paklausīt, un apspiež politisko opozīciju, nepieļauj politisko uzskatu dažādību. T.s. “nāves eskadronu” un spēka struktūru izmantošana, lai apspiestu opozīciju un veiktu masu represijas, visbiežāk mums asociējas ar Latīņamerikas politisko vēsturi, taču ir fiksēta praktiski visur pasaulē.

Politiskais terorisms – tieši vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai grupām, kas ir opozīcijā teroristu politiskajai pozīcijai, vai arīpret tiem, kurus teroristi uzskata par esošiem “ārpus likuma” un kuri ir jāneitralizē vai jāiznīcina. Tā, piemēram, ASV Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija izmantoja politiskas slepkavības, lai cīnītos pret izmaiņām civiltiesībās par labu minoritāšu grupām.

Kriminālais terorisms – ja agrāk varēja diezgan precīzi noteikt atšķirību starp terorismu un citiem krimināla rakstura nodarījumiem, pat vēl vairāk, attiecības starp tiem biežI bija visai saspringtas un naidīgas, tad tagad daudzviet ir tendence terorismam saplūst ar noziedzību. To darbības formas un metodes biežI vien vairs nevar atšķirt, nereti tie sadarbojas, atbalstot viens otru. Tādējādi parādījies jauns termins “kriminālais terorisms”, kurš akcentē, ka nu vairs terorismu nevar aplūkot kā tikai un vienīgi politisku fenomenu.

Pamatā kriminālais terorisms izpaužas divējādi:

  • noziedznieku mēģinājumos diktēt savas prasības varas struktūrām (piemēram, pieprasīt atļaut pamest valsti, kurā tiem draud sods, samaksāt izpirkuma maksu par ķīlniekiem, atbrīvot ieslodzītos grupas dalībniekus utt.), vai arī
  • kādas ideoloģiskas teroristu grupas noziedzīgā darbībā, kurai tīri pragmatiski mērķI (laupīšana, rekets, lai iegūtu līdzekļus organizācijas darbībai). Šīs kategorijas darbības raksturīgas gan klaskajām sicīliešu, ķīniešu un ebreju mafijas grupām ASV, gan vairākām kreisi noskaņotām organizācijām Eiropā.

Individuālais terorisms – izpaužas kā atentāti, masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai - M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists "Karloss" (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju “pasūtījumus”, - tie ir vārdi, kas ilustrē cilvēka atsvešinātību mūsdienu sabiedrībā.

Šis uzskaitījums atklāj dažādus teroristu motīvus, darbības veidus un grupas, kas to realizē, taču tas nenozīmē, ka šie ir vienīgie terorisma izpausmes veidi. Jāņem vērā, ka teroristiskās aktivitātes kalpo kā rādītājs, lai saprastu iesaistīto politisko spēku morāli. Piemēram, vai grupas, kuras pielieto vardarbibu, kurā izmanto arī spridzināšanu, lai gāztu represīvo politisko režīmu, ir “revolucionārie teroristi” vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret ievēlētas valdības represīvo politiku ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”? Šāds dalījums bieži vien ir neskaidrs, jo katra grupa ir saistīta ar stingru pārliecību, ka, pateicoties varas nostājai, vardarbības pielietošana šādos apstākļos ir ne tikai pieļaujama, bet arī likumīga.

Terorisms vēsturē

Terorisma saknes vērojamas tālā pagātnē. Politologs U.Lakers uzskata, ka mūsdienu terorisms “vēsturiski nav nekas cits kā dažu politiskās vardarbības formu atdzimšana, kuras agrāk jau tika izmantotas dažādās pasaules malās”. Šo tēzi Lakers pamato, par piemērus minot antīkos tirānus, Tuvo Austrumu “sikarijus” (no “sika” – īss, dunčveidīgs zobens, ar kuru, atbilstoši noteiktam rituālam, sektas locekļi nogalināja savus politiskos pretiniekus), marķīzu Solsberiju, kurš XVIII gs. izvirzīja ideju, ka ar zobena palīdzību uzurpētu varu ir leģitīmi ar zobena palīdzību gāzt.

Pats vārds “assasin” (slepkava) ir cēlies no arābu valodas hashasin – tā viduslaikos dēvēja kādu sektu Tuvajos Austrumos, kas ar terora metodēm iznīcināja ideoloģiskos un politiskos pretiniekus, kā arī piedāvāja savu kaujinieku pakalpojumus algotu slepkavu lomā šīs pasaules varenajiem. Laikā, kad vara bija absolūti despotiska, terorisms bija gandrīz vai vienīgais veids, kā atgūt politiskās tiesības.

Bija laiks, kad Eiropā terorismu atbalstīja valstiskā līmenī. Tā, piemēram, Lielbritānijas karaliene Elizabete I uzdeva saviem kapteiņiem Dž.Havkinam, F.Dreikam u.c. organizēt pirātu flotes, kuru uzdevums bija terorizēt Spānijas kolonijas, paralizēt Spānijas, Portugāles un Francijas jūras tirdzniecības ceļus. Savukārt ASV XVIII-XIX gs. mijā aktīvi atbalstīja pirātus, kuri terorizēja britu tirdzniecības kuģus un nodarbojās ar kontrobandu.

Tā redzam, ka vēsturē teroristi var pārtapt par varoņiem, protams, atkarībā no tā, kura konflitējošā puse svin uzvaru.

Daudzi politologi politiskā terorisma parādīšanos saista ar Lielo Francijas revolūciju. Jakobīņu terors sākās brīdī, kad apsudzēja un sodīja ar nāvi gāzto Francijas karali Luiju XVI, bet Sen-Žusts paziņoja: “Katram cilvēkam ir tiesības nogalināt tirānu, un tauta nevar atņemt šīs tiesības nevienam savam pārstāvim”. Šajā laikā valodas apritē ieviešas paši termini “terorists” un “terors”. No 1789. gada 14. jūlija (Bastīlijas ieņemšana) līdz 1794. gada jūlijam tika ar nāvi sodīti desmiti tūkstošu par kontrrevolucionāru darbību vai noskaņojumu aizdomās turētie.XIX gs. ideja, ka brīvības vārdā drīkst nogalināt tirānu, bija populāra visplašākajos sabiedrības slāņos. Eiropu pārņēma politisko atentātu vilnis: 1819. gadā vācu students Zands veica atentātu prets laveno rakstnieku, Svētās savienības aģentu Kocebū, savukārt Luvelems nogalināja hercogu Bēriju. Pret Francijas karali Luiju Filipu tīka īstenoti septiņi atentāta mēģinājumi, no kuriem 1835. gada atentātā, kad karalisko kortežu apšaudīja krustugunīs, bojā gāja 18 un ievainoti 22 cilvēki. Neviens nebrīnījās, kad franču publicists F.Pia publiski pacēla tostu par “lodi, ar kuru tiks nogalināts Napoleons III”. Pia ir izteicis pazīstamo retorisko jautājumu: “Vai drīkst nogalināt slepkavu, ja slepkava ir imperators?” Pat jautājuma veids pieļāva tikai vienu atbildi. Rezultātā vienā no pret Napoleonu III vērstajiem atentāta mēģinājumiem, kuru veica F. Orsini 1858. gadā, gāja bojā 140 cilvēki.

Ideja par terorismu kā veidu brīvības sasniegšanai izplatijās visā pasaulē. Indijā tika izveidota pusreliģiska, pusteroristiska organizācija “Hur Brotherhood”, kuras locekļi veica atentātus pret britu koloniālajiem ierēdņiem. Balkānos izveidojās “Maķedoniešu iekšējā revolucionārā organizācija” (Internal Macedonian Revolutionary Organization), kas uzsāka teroristisku darbību pret Osmaņu impērijas varas struktūrām un to atbalstītājiem. Serbu-horvātu teroristiskā organizācija “Melnā roka” (Black Hand) savu teroristisko darbību vērsa pret Austroungārijas impēriju, kas vainagojās ar atentātu pret erchercogu F. Ferdinandu, kas kalpoja par iemeslu 1. Pasaules kara sākšanai. XX gs. sākumā apvienojās īru teroristiskās grupas Īru Republikāņu Armijā, kas sīvās cīņās ar Lielbritānijas spēkiem no 1916. līdz 1923. gadam izcīnīja Īrijas neatkarību.

Starp abiem pasaules kariem terorismu redzam gan Vācijā, gan Spānijā un Itālijā. Krievija bija kreiso teroristu darbības arēna, kuri panāca cara nāvi 1917. gadā un valsts varas maiņu. 2. Pasaules kara laikā pretošanās nacistiskajam okupācijas režīmam aptvēra visu Eiropu. –ie teroristi, protams, tagad tiek uzlūkoti kā varoņi. Tuvajos Austrumos ebreju teroristu grupas “Haganah”, “Irgun” un “Stern” (kur aktīvi līdzdarbojās arī vēlākais Izraēlas premjerministrs Manahims Begins), īstenoja teroristisku karu pret palestīniešiem, lai tos piespiestu pamest savas zemes, un Lielbritānijas varas iestādēm, lai piespiestu tās paplašināt ebreju imigrāciju uz to senču dzimteni.

No 1966. gada teroristiskā darbība ļoti aktivizējās. Starp 1968. un 1970. gadu terorisma apjomi divkāršojas, bet laika posmā starp 1970. un 1980. gadu tas atkal divkāršojās. Gada laikā pasaulē notiek apmēram 800 terora aktu. Laika posmā no 1968. līdz 1980. gadam fiksēti 6700 terora akti, pie tam vairāk nekā puse no tiem veikti Rietumeiropā. Gandrīz 40% no upuriem izcelsme meklējama Ziemeļamerikā. Šajā laika posmā teroristi nogalinājuši 3669 un ievainojuši 7474 cilvēkus.

Terorisma ideoloģija un stratēģija

Teroristi visu primitīvi dala divās daļās: balts un melns, draugs un ienaidnieks, labs un slikts. Ar vardarbības aktu, uzbrukumu, sprādzienu palīdzību viņi cenšas sēt bailes un neuzticību iedzīvotāju starpā. Terora akta patiesais mērķis nekad nav pats terora akts, bet gan tārezultātā gūtie panākumi. Reti ir gadījumi, kad terorists nogalina naudas dēļ, lai gan tā viņiem nav mazsvarīga; teroristi visbiežāk nogalina “augstās idejas” vārdā, kuru realizēt vajag par katru cenu.

Teroristi parasti nodarbojas ar tādām kriminālajām aktivitātēm kā spridzināšana, šaušana, cilvēku nolaupīšana. Kas gan motivē šos cilvēkus riskēt ar savām dzīvēm un pakļaut riskam tos neiesaistītos cilvēkus, kuri var kļūt par pirmo darbības upuriem? Viens uzskats ir tāds, ka teroristi vadās no ideoloģiskās ticības, kas tad arī nosaka viņu rīcību. Pamatā viņi ļoti sakāpināti uztver nospiedošo stāvokli un sociālo vai politisko netaisnīgumu. Tad potenciālais terorists saprot, ka situācija var mainīties aktīvu valdības veiktu reformu rezultātā, kuras ne tikai ir notikušas, bet varnotikt arī turpmāk. Terorists secina, ka vienīgais veids, kā piespiest īstenot šīs “nepieciešamās” reformas, ir pielietot vardarbību un tās draudus. Viņa darbība pat var nebūt vērsta uz konkrēta mērķa sasniegšanu.

Citas terora taktikas sekmē pasākumus, kuros iesaista jaunus biedrus, lai varētu veikt un vadīt ilgtermiņa izmaiņas. “Panākumiem bagātam” teroristam līdzbiedru un sabiedrības acīs jāapstiprina to, ka viņa “ziedošanās” kompensē sekas, kuras tiek nodarītas nevainīgiem cilvēkiem terora akta rezultātā. Tādēļ terorisms neatzīst vainu, jo cēlonis attaisno nepieciešamību pēc vardarbības.

Atbilstoši revolucionāro teroristu ideoloģijai (piemēram RAF – “Sarkanās Armijas Frakcija”), kapitālistisko sabiedrību ar terora aktu un draudu palīdzību var piespiest īstenot sociālas reformas, līdz tā pārtaps par sociālistisku sabiedrību. Jautājums, kas ir galvenais revolucionārajiem teroristiem, ir: “Kā man īstenot revolūciju?” Viņi uzskata, ka proletariāts, t.i. vērtības ražojošā sabiedrības daļa, ir ieinteresēta sociālajās reformās un revolūcijā, kas uzlabos dzīves apstākļus, un šo latento gatavību teroristi vēlas iekustināt un pamodināt ar terora aktu palīdzību. Šādi viņi vēlas:

  • vājināt varu valstī, lai tā zaudētu iedzīvotāju uzticību;
  • izprovocēt varas struktūras uz vardarbīgu rīcību, lai iedzīvotāju vairākums sāktu simpatizēt teroristiem;
  • piespiest varu parādīt savu “īsto seju” (maskēto “fašistisko totalitārismu”), lai tādējādi izraisītu iedzīvotāju sacelšanos, sociālu revolūciju;vervēt jaunus atbalstītājus un līdzdalībniekus.

Savas ideoloģijas pamatā revolucionārie teroristi likuši marksisma tēzi, ka varai pakļautais proletariāts ir īstais vērtību radītājs, bet valsts ir tikai instruments kapitālistu mazākuma rokās, lai tas varētu turēt pakļautībā un ekspluatēt iedzīvotāju vairākumu.

Pēc teroristu domām aiz valstu valdībām stāv globālās finanšu korporācijas. “Monopolistiskais imperiālisms” kopā ar ASV slepenajiem dienestiem noslēguši sazvērestību pret tautām (RAF izpratnē – galvenokārt pret vācu tautu), lai tās ekspluatētu un piesavinātos to darba augļus. Liberālismu teroristi uztver naidīgi, kā “represīvo iecietību” un sociālā netaisnīguma pamatu. Terorā viņi redz savu stratēģisko uzdevumu: parādīt valsts sistēmas maskēto “latento fašismu”.

Kapitālistiskā sabiedrība teroristu acīs ir gļēvulības un nelietības perēklis un, kur nelietību nevar atrast, viņi to izdomā vai aizņemas. Visu sabiedrības nelaimju un rūpju cēloni revolucionārā terorisma piekritēji saskata “monopolkapitālistiskajā imperiālismā”. Reformas, ja tādas notiek, netiek atzītas par pietiekamām, tās ir tikai “plāksteri uz brūces”, vai arī tiek uzskatītas par netaisnīgo sistēmu balstošām un stabilizējošām. Revolūcija iespējama vienīgi ar vardarbības palīdzību, kuru jāsāk ar terora aktiem. Šī virziena teroristi uzskata, ka viņiem ir likumīgas tiesības “pretoties” valstī valdošajam “fašistiskajam režīmam”.

Liela loma terorisma stratēģijā ir attiecībām ar masu informācijas līdzekļiem. Teroristi vēlas, lai tie darbotos viņu labā, bet lielāko tiesu vēlamās iespējas savu ideju propogandai masu informācijas līdzekļos viņi negūst. Kā sekas tam, ka masu informācijas līdzekļI savās reportāžās lielu uzmanību velta terorismam un terora aktiem, tiek veikti pasākumi, lai dramatizētu tos un piešķirtu problēmai lielāku emocionalitāti un nozīmīgumu, nekā tas būtu nepieciešams. Padarot terora aktus sensacionālus un pārvērtējot to nozīmi, masu informācijas līdzekļi vairs neinformē, bet faktiski izklaidē auditoriju, kas aizrautīgi uztver šāda veida informāciju. Tādējādi tiek veicināta procesa iniciativēšana, kurā cilvēki, kas meklē slavu un popularitāti, kopē teroristus, un sāk draudēt ar spridzināšanu, līdzīgi kā to dara viņu “varoņi”. Visai bieži gadās, ka paši žurnālisti iziet no savas novērotāja un reportiera lomas, paši iejaucoties notikumos un piedaloties terora aktos. Rezultātā viņi vēl vairāk sarežģī jau tā smago situāciju. –iem “sensāciju medniekiem” vajadzētu atcerēties, ka ķīlnieku dzīvībai jebkurā gadījumā jābūt svarīgākai par publikas tiesībām saņemt informāciju. Arī starptautiskajās cilvēktiesību normās pirmajā vietā ir cilvēka tiesības uz dzīvību un tikai pēc tam seko pārējās tiesības.

Tomēr teroristi reti kad sasniedz savus mērķus ar šādas stratēģijas palīdzību, jo ideoloģija tiem neļauj objektīvi novērtēt politisko un sociālo realitāti. Viņi neizprot iedzīvotāju vairākuma intereses un jauc pretošanos diktatūrai ar neesošām tiesībām pretoties demokrātijas varai. Viņi kļūdās idejā, ka it kā var humanizēt sistēmu, rīkojoties nehumāni.

Ja iepriekš pārsvarā tika aplūkota teroristu politiskā ideoloģija, tad tagad jāpievēršas to reliģiskajai pārliecībai, kura bieži vien saistīta ne tikai ar reliģijas prasībām, bet ari ar konkrētiem politiskiem aspektiem.

Kā spilgtu piemēru reliģijā balstītajam terorismam var minēt reliģisko fanātiķu pašnāvnieku, kurus masu medijos bieži dēvē arī par “kamikadzēm”, veiktos terora aktus. Šajos aktos tiek iznīcināts ne tikai terorista izraudzītais mērķis, bet arī pats akta izpildītājs. XX gs. otrajā pusē šis ir viens no izplatītākajiem terorisma veidiem, ko veicina apstāklis, ka šāda veida terora aktus ir gandrīz neiespējami novērst. Tā, piemēram, 1995. gadā gandrīz visus terora aktus pasaulē veica pašnāvnieki.

Musulmaņu teroristu pašnāvnieku kustības sākums ir datējams ar 1994. gada rudeni, kad Damaskā par 70 kaujinieku grupas “Islam Jihad” izveidošanu paziņoja Faths Škaks.

Lielākā daļa teroristu pašnāvnieku ir neprecēti, aptuveni 18-27 gadus veci, no nabadzīgām ģimenēm, mazizglītoti vai, vēl biežāk, vispār bez izglītības. Tāpat lielākajā daļā gadījumu viņi cietuši no okupācijas režīma vardarbības: viņu tuviniekus nogalinājuši vai pašus pazemojuši okupācijas spēku vai konkrētās valsts armijas pārstāvji. Tā, piemēram, Aimanas Rušdi, kura vēlāk kļuva par “dzīvo spridzekli” un nogalināja Indiru Gandiju, acu priekšā kareivji ar šauteņu laidēm sitot sakropļoja viņa māti. Vai cits piemērs: 20 gadus vecais Hašams Hamads, kurš 1994. gada novembrī uzspridzināja sevi un izraēliešus okupētajā Gazas joslā, pirms tam bija pavadījis 8 mēnešus cietumā par to, ka metis ar akmeni izraēliešu kareivjiem, kuri viņa acu priekšā bija nogalinājuši tā draugu Ali. Cietumā Hašams nokļuva islama fundamentālistu ietekmē, kuri pēc tam viņu apmācīja, apgādāja ar sprāgstvielām un nosūtīja “ziedoties”. Par to, kas Hašamu mudināja šādi rīkoties, pats pašnāvnieks izsakās audioierakstā neilgi pirms terora akta: “Dārgie vecāki, draugi! Manas acis piepildās ar asarām, bet sirds – ar skumjām, domājot par to, ka pametīšu jūs. Piedodiet man, bet tikšanās ar Dievu ir labāka, nekā šī pazemojumu pilnā dzīve. Negad nebūs miera ar skolotāju slepkavām, ar mērkaķu un cūku dēliem, kuri nolaupīja mums mūsu zemi. Pretojaties viņiem, cīnieties, kļūstiet par mocekļiem, un tapsiet atalgoti ar jaunu, cienīgu dzīvi!” Savukārt kāds cits pašnāvnieks savu izvēli komentē sekojoši: “Šeihs man apsolīja, ka pēc ziedošanās es tiešā ceļā nonākšu paradīzē. Man būs 72 nevainīgas sievas, un es sēdēšu Dievam pie labās rokas. Visi mani tuvinieki tiksies ar mani paradīzē.” Šie komentāri visai uzskatāmi atklāj, kādai psiholoģiskai apstrādei tiek pakļauti šie cilvēki, kā arī tas, ka tikai neizglītotam cilvēkam var būt šādi vērtību kritēriji (kāda gan rinda sēž pie Allāha labās rokas!!!). Potenciālais terorists domā tikai par savām nepiepildītajām vēlmēm, un visās nelaimēs vaino politiskos apstākļus. To, savukārt, savu mērķu sasniegšanai izmanto reliģiskie ekstrēmisti.

Islams, tāpat kā lielākā daļa reliģiju pasaulē, aizliedz un nosoda pašnāvību. Rodas jautājums: kāpēc tad reliģiskie ekstrēmisti uzņemas spēlēt “nāves enģeļu” lomu, sūtot jauniešus nāvē? Vienu no iemesliem jau minējām – savtīgas politiskās intereses. Taču viņi paši min citu, “oficiālu” jeb “teoloģisku” pamatojumu, kuru noformulējis viens no “Hamas” līderiem Ahmeds Baha: “Tā nav pašnāvība, bet gan cīņas (jihad) daļa. Džihāds ir cīņa ar tavā zemē iebrukušiem ienaidniekiem, un Dievs ļauj atbildēt ienaidniekam ar sitienu pret sitienu. Tā ir Dieva griba, nevis cilvēka, jo Dievs izvēlas varoni, kurš sevi ziedos. Dieva gribai jāpiepildās!” Propagandas nolūkos islamistu pašnāvnieki tiek pasniegti kā nacionālie varoņi. Viņu portreti attēloti uz pastkartēm, brelokiem, T-krekliem u.c. Par viņiem sacer dziesmas. Simboliskajās Aimanas Rušdi bērēs (simboliskajās, jo nebija ko glabāt) rokgrupa “Mocekļi” izpildīja viņai veltītu dziesmu, kurā bija arī vārdi: “O, Aiman, tu El-Kudsa (Izraēlas) iemīļotā, tu tagad esi paradīzē”. Viss tiek darīts, lai popularizētu teroristu pašnāvnieku akcijas un viņu uzskatus. Un tam tiek izmantoti visu veidu līdzekļi, galveno vērību veltot jaunu biedru piesaistei un aģitācijai.

Runājot par pēdējo gadu tendencēm, jāsaka, ka ne vienmēr novērtēts tiek paradoksālais fakts, ka terorisms, neraugoties uz vēsturi, būtībā ir jauna parādība mūsdienu sabiedrībā.

Ja pirms gadiem desmit valdīja uzskats, ka terorisms ir lokāla un ar laiku izzūdoša parādība, tad tagad esam spiesti atzīt, ka notikusi terorisma globalizācija. Vēl pavisam nesen teroristisko aktivitāšu epicentrs pārvietojās no reģiona uz reģionu kā tāds “klīstošais holandietis”, ikreiz paliekot vairāk vai mazāk lokāls savā izplatībā. Šobrīd, diemžēl, vieglāk ir nosaukt valstis, kurās nav terorisma, nekā tās, kurās tas nav pārvērties par nopietnu politisku problēmu. Daudzos reģionos terorisms parādījies tikai tagad, bet jau tā draudi tur ir īpaši bīstami, starp tiem arī Krievija un bijušās PSRS repulikas. Protams, var iebilst, ka Latvijā pagaidām nav tādu mērķu, kas ieinteresētu teroristus, taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst, kasatrodas mums kaimiņos. Un, kā jau iepriekš minējām, terorisms ir globāla parādība, t.i. mēs nevaram būt 100% pārliecināti, ka teroristi neizmantos Baltijas reģionu kā savu aktivitāšu atbalsta punktu un nepieciešamo resursu piegādes iespēju.

Salīdzinot ar vēl nesenu pagātni, redzam, ka agrāk eksistēja pietiekoši izteikta robeža starp terorismu un karadarbību. Tagad šī robežšķirtne top aizvien nosacītāka, notiek terorisma un kara integrācija, ko apstiprina arī notikumi Moldovā (Piedņestrā), Gruzijā, Čečenijā, Krievijā (Stavropoles apgabalā), Tadžikistanā u.c. Sevišķi bīstami ir tas, ka pašreizējais terorisms var kalpot ne tikai kā papildinošs un organisks elements, bet ari kā militāru konfliktu, galvenokārt etnisku, “detonators”. Raksturīgi, ka jebkura valsts par teroristiem var nodēvēt jebkuru grupējumu vismaz savā teritorijā, kas nepakļaujas konkrētās valsts īstenotajai politikai. Terorisma jēdzienu var staipīt kā gumiju – traktē tik plaši vai šauri, cik vajag. Kopumā jāatzīst, ka terorisms kļuvis par iemeslu vai attaisnojumu daudzu reģionu militarizācijai.

Tas pats attiecināms arī uz kriminālo terorismu.

Kā vienu no traģiskākajiem un bīstamākajiem apstākļiem jāmin tas, ko prognozējušī daudzi analītiķI – teroristi pārkāpuši principiālo robežu: sākuši pielietot masu iznīcināšanas līdzekļus. To pierāda gan sprādziens Oklahomā, gan kaujas gāzu pielietošana Tokijas metro, gan Izraēlas cīņa ar “Hezballā” kaujiniekiem. Pats būtiskākais ir tas, ka ir pagaisušas bažas un barjeras, kuras šajā kontekstā teroristu vidū pastāvēja līdz šim. Pirmoreiz terorisms saskāries ar izdzīvošanas problēmu. Kā radikālisma galējā forma, tas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā, lai sasniegtu savus mērķus, kurus visbiežāk uzskata par augstāko vērtību. Galvenā problēma tam vienmēr bijušas iespējas, kuru šobrīd ir daudz vairāk, nekā agrāk. Mūsdienu zinātniski tehniskā izaugsme ļauj pat skaitliski nelielai fanātiķu grupiņai, vienalga kādā ceļā, iegūt masu iznīcināšanas līdzekļus, pirmkārt jau vieglāk pieejamos - ķīmiskos un bioloģiskos, - vai sagrābt kādu kodolobjektu un pakļaut plašu teritoriju, bet perspektīvā iespējams arī visu pasauli, katastrofālām briesmām. Tas vēlreiz akcentē terorismu kā ļoti bīstamu draudu faktoru mūsdienu situācijā.

Terorismu noteicošie faktori

Vardarbīgu terora aktu pēkšņums rada nepareizu, taču visai izplatītu uzskatu, ka terora akts rodas strauji, bez iepriekšējas sagatavošanās. Patiesībā tad rodas un attīstas ilgstošā sociālā un personiskā procesā. Un tipisks terorists ari neeksistē.

Pēc Austina Turka domām teroristi, kas nāk no augstākām šķirām, krietni atšķiras no teroristiem, kuru izcelsme meklējama sabiedrības zemākajās, mazizglītotajās šķirās. Tas varbūt ir tāpēc, ka augstākās šķiras var radīt politiski jūtīgākus cilvēkus. Kopš viņu pozīcija šķiras struktūrā rada viņiem sajūtu, ka viņi var ietekmēt vai mainīt sabiedrību, augstāko šķiru pārstāvji daudz biežāk cenšas konfrontēt ar valdību.

Šķiriskās izcelsmes atšķirības izpaužas arī atšķirīgā pieejā politiskajai vardarbībai. Zemāko šķiru neapmierinātība visbiežāk manifestējas spontānā protestā, manifestēšanā, kolektīvā sabiedriskās kārtības traucēšanā un trakošanā, un citos politiski nenozīmīgos aktos. Augstāko šķiru pārstāvju rīcība ir daudz labāk izplānota un organizēta, mērķtiecīgāka, pielieto sīki izstrādātu pretestības stratēģiju. Revolucionārie elementi, terora un slepkavību kampaņas, rakstītas un izplatītas formālas kritikas, manifesti un teorijas tipiski aizrauj izglītotāko sabiedrības daļu.

Augstāko sabiedrības slāņu polistiskais terorisms izpaudās t.s. nāves eskadronu darbības laikā Latīņamerikā un Āzijā. Šie “linča” piekritēji pielietoja vardarbību, lai iebaidītu opozīciju. Uzskatāms šāds teroristiskās darbības piemērs notika 1989. gada 5. oktobrī Šrilankā, kur nāves eskadrons, kas sastāvēja no valdošās politiskās partijas drošības spēku kaujiniekiem, nocirta galvas cilvēku atbrīvošanas kustības 18 dalībniekiem un novietoja tās ap dīķi universitātes pagalmā.

Terorismu nosakošie faktori meklējami sabiedrības attīstībā, grupveida parādībās un individuālajās karjerās. Savukārt nacionālistiskajam terorismam ir tik daudz iemeslu, ka tos šeit aplūkot nemaz nav iespējams. Tomēr pastāv hipotēze, ka nacionālās problēmas nav iespējams atrisināt, jo abas lielvalstis (ASV un Krievija) abpusēji bloķē visus šādus mēģinājumus un, kā uzskata teroristi, vardarbība ir vienīgā iespējamā metode, kas ļauj atjaunot pasaulē līdzsvarotu spēku sadalījum.

Tāds spekulatīvs skaidrojums atstāj neaplūkotus nacionālā terorisma specifiskos iemeslus, kuriem piemīt būtiska pašinerce. Sociālo revolucionāro terorismu bijušajā VFR vispirms var skaidrot ar sociālo un politisko dezorganizāciju kura, protams, radīja pamatu grupveida procesiem un individuālu teroristisku karjeru attīstībai. Kā likums, nepietiekama valsts demokratizācija un valdības locekļu vaina biežajās afērās un finanšu skandālos, ievērojami samazina varas prestižu un leģitimitāti sabiedrības acīs.

Politiķu pamatuzdevums ir iegūt un noturēt varu, un to viņidara par jebkuru cenu. Rezultātā demokrātisko spēku vienotība sabrūk vai arī parādās šķelšanās pazīmes. Savukārt pati politiskā sistēma tā rezultātā ievērojami zaudē savu efektivitāti. Jaunatne uz demokrātiskās sistēmas kļūdām raugās ļoti šauri: nesaprot, ka šīs sistēmas spēks slēpjas spējā neslēpt savas politiskās un sociālās nepilnības un kļūdas, kuras totalitārajās sistēmās parasti tiek slēptas. –ādā sociālajā augsnē arī realizējas individuālās potenciālo teroristu karjeras.

Terorisms šodien

No 60. gadu vidus līdz šodienai terorisms pievērš sev uzmanību visā pasauļē ar saviem skandalozajiem un traģiskajiem terora aktiem. Teroristi veic spridzināšanas lidostās un lidmašīnās, uz dzelzceļiem un šosejām, tautas svētku laikā, militārajās bāzēs un noliktavās, kā arī transnacionālo korporāciju biroju ēkās. Viņi nogalina redzamus politikas un bisnesa pārstāvjus, nolaupa lidmašīnas un kuģus. Teroristu bieži īstenotās “konfiskācijas” kā, piemēram, banku aplaupīšanas, ieroču, dokumentu un automašīnu zādzības zināmas mazāk, taču tajā pašā laikā nav mazāk bīstamas.

Apolitiskais terorisms:

Teroristu aktivitātes pasaulē ietver arī tādas grupas, kas atbalsta daļējus sociālos un reliģiskos pamatus. Piemēram, pretaborta grupas finansē demonstrācijas pie klīnikām, kurās veic abortus, un daļa to locekļu nonāk pat tik tālu, ka fiziski uzbrūk klientiem, ārstiem, spridzina to birojus. Līdzīgi ir arī ar dažādām dzīvnieku aizsardzības kustībām, kuri uzbrūk ļaudīm, kuri valkā kažokādas, aplej tās ar krāsu, skābi vai kā citādi bojā. Tas ir daļas vides grupu vadmotīvs – terora taktikas pielietošana pret tiem, kas viņuprāt kaitē ekoloģijai.

Tādas organizācijas kā “Dzīvnieku atbrīvošanas fronte” (ALF) un “Sākotnējā zeme” veic uzbrukumus rančo un dzīvnieku pārstrādes rūpnīcām. Kopš 1987. gada, izmantojot arsēnu, tika paralizēts 4 gaļas pārstrādes rūpnīcu darbs, uzbrukts lielam skaitam rančo, izdemolēti inkubatori. ALF biedri, piemēram, veic uzbrukumus tītaru un trušu audzētavām pirms Pateicības dienas un Lieldienām, lai atbrīvotu dzīvniekus.

Par nepolitisko terorismu var uzskatīt arī dažas “Greenpace” akcijas, sevišķI 1995. gada vasarā, kad šīs organizācijas filiāles visā pasaulē uzsāka vardarbīgus protestus pret Francijas veiktajiem kodolizmēģinājumiem – tika demolētas Francijā ražotas automašīnas, izraisīti masu kautiņi utt., lai panāktu Francijas valdības piekāpšanos.

Starptautiskais terorisms:

Starptautiskās teroristu organizācijas ir aktīvākas, nekā kādā konkrētā valstī esošie teroristiskie grupējumi. Eiropā šajā kategorijā ietilpst sociālistiski un marksistiski orientētās grupas, kas pēdējos 30 gadus vēršas pret kapitālistiskajām valdībām, cenšoties panākt vai nu sociālas reformas vai izraisīt revolūciju. 80. gadu marksistiskā Bādera-Meinhofa organizācija Vācijā veica vai vadīja virkni laupīšanu, spridzināšanu, cilvēku nolaupīšanu u.c. terora aktus. Ar Vācijas apvienošanos šo teroristu aktivitāte apsīka, taču vēl 1991. gada 1. aprīlī RAF pieprasīja “kredītu” par valdības aģentūras vadītāja Detleva Rūdevera nogalināšanu, kuru apsūdzēja bijušās Austrumvācijas (VDR) ekonomikas sagraušanā. 70.-80. gados “Sarkanās brigādes” nolaupīja un nogalināja bijušo Itālijas prezidentu Aldo Moro, nolaupīja ASV armijas ģenerāli Džeimsu Dozieru (kuru policijai izdevās atbrīvot), veica citus terora aktus. Šo marksistisko teroristu organizāciju mērķI bija cīnīties pret kapitālismu kā tādu, piespiest samazināt NATO izvietoto kodolieroču daudzumu Eiropā, izraisīt šķelšanos starp tādām NATO valstīm kā Vācija, Itālija un Spānija.

Ja marksistiski pamatotais terorisms mazinājās, tad citu teroristisko organizāciju aktivitāte tikai pieauga. Tā 1991. gada 7. februārī ar spridzekļa ievietošanu un uzspridzināšanu Lielbritānijas premjerministra Dž.Meidžora birojā IRA centās piespiest Lielbritānijas valdību piekāpties tās prasībām Ziemeļīrijā. Savukārt 1991. gadā tamilu teroristi priekšvēlēšanu kampaņas mītiņā atentātā nogalināja nijušo Indijas premjerministru Radživu Gandiju, jo tas bija pret atbalstu tamilu seperātistiem Šrilankā.

Terorisms Tuvajos Austrumos:

Daudzās darbībās šajā reģionā tiek vainota palestīniešu vēlēšanās atbrīvot savu dzimteni no Izraēlas okupācijas. Vadošā organizācija – Palestīnas Atbrīvošanas Organizācija (PAO),- jau no saviem pirmssākumiem 60. gados aktīvi vērsās ar teroristiskām metodēm pret Izraēlu. Laika gaitā no tās ir atdalījušās, piemēram, Abu Nidala grupa, Palestīnas Atbrīvošanas Populārā Fronte, kuras ir vardarbīgākas un agresīvākas nekā PAO. Bez tam šajā reģionā darbojas arī ebreju teroristiskās organizācijas. Viena no aktīvākajām ir “Ebreju Aizsardzības Līga” (JDL), kura izveidojās “ujorkā un sākumā tās vadītājs Meirs Kahans vērsa tās terora akcijas pret PSRS, lai piespiestu tās valdību palielināt ebreju emigrāciju. Līdz ar liberālā Gorbačova ēru šis uzdevums bija izpildīts, un Kahans ar domubiedriem pārcēlās uz Izraēlu, kur veica terora aktus pret palestīniešiem, lai padzītu tos no viņu zemes. 1990. gadā viņu nogalināja atentātā kāds “prātā sajucis” ēģiptietis Kahana lekcijas laikā kādā seminārā Ņujorkā.

Antiizraēliski orientētās palestīniešu teroristu organizācijas ir visai cieši saistītas ar tai naidīgām arābu valstu valdībām, piemēram, Abu Nidala grupa ar Lībiju un Irāku, savukārt Hisballā - ar Irānu. Visticamāk, ka tieši Hisballā teroristi vainojami ASV armijas pulkvežleitnanta Viljama Higinsa nolaupīšanā un nogalināšanā 1988. gadā.Pat pirms uzbrukuma Irākai ASV iejaukšanās šī reģiona politikā pakļāva tās pilsoņus teroristu uzbrukumiem. –ajā sakarā noticis daudz traģisku incidentu, taču divi gadījumi uzskatāmi par īpašiem, jo saistīti ar lielu bojā gājušo skaitu. Proirāniskie šiītu fundamentālisti ar sprāgstvielām pildītu automašīnu izmantoja, lai uzspridzinātu ASV kara flotes bāzes ēku Beirūtā, Libānā, nogalinot 241 ekspedīcijas korpusa karavīru. Savukārt 1988. gada Ziemassvētkos virs Lokerbijas (Skotija, Lielbritānija) tika uzspridzināta lidmašīna, kurā atradās 258 ASV pilsoņi. Tādējādi arābu terorisma uzbrukumu mērķis, domājams, ir Izraēla un tās sabiedrotie.

BiežI vien terora akti vērsti pret konkurējošām grupām vai tiem, kas atšķēlušies no organizācijas, lai izveidotu savu grupu. Tā, piemēram, pateicoties PAO līdera Jasira Arafata un Irākā patvērumu radušā Abu Nidala konfliktam, Nidala grupu uzskata par vainīgu atentātos pret PAO vadošajiem pārstāvjiem Abu Jaadu un Haielu Abdelu Hamidu 1991. gada janvārī. –ie PAO līderi un to sekotāji asi nostājās pret Irākas iebrukumu Kuveitā, un ir visai ticams, ka atentātus pret viņiem rīkoja Irākas specdienesti kopā ar Nidala grupas kaujiniekiem. No otras puses, ja ņemam vērā, ka Jaada un Hamids vadīja “Melnā septembra” kaujinieku grupu, kuras akcijā 1972. gada Minhenes Olimpisko spēļu laikā gāja bojā Izraēlas sportisti, iespējams, ka viņus nogalināja Izraēlas specdienesta MOSAD darbinieku īstenotā “soda” akcijā. Tā kā praktiski nav iespējams izzināt pastāvīgi mainīgo politisko realitāti un no tās tieši atkarīgo terorisma orientāciju Tuvajos Austrumos.

Valsts atbalstītais terorisms:

Kamēr dažas valdības dara visu, lai novērstu teroristu aktivitātes, citas tiek apsūdzētas par terora izmantošanu, lai kontrolētu politiskos pretiniekus savas rurisdikcijas ietvaros, vai pat ārpus tās. Lielākā daļa informācijas, ko zinām par valstu atbalstīto terorismu, nāk no cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Amnesty International”, kura apkopo ziņas par šādiem starptautiskiem incidentiem. Tās pēdējā ziņojumā par politisko teroru 138 valstīs konstatēts, ka vēl joprojām desmitiem tūkstošu cilvēku cieš “drošības operācijās”, politieslodzītos spīdzina aptuveni 100 valstīs, cilvēki pazūd vai tiem turēti slepenā ieslodzījumā aptuveni 20 valstīs, valdību atbalstīti nāves eskadroni darbojas vairāk nekā 35 valstīs.

Ķīnas valdības rīcība bija nepamatoti nežēlīga, apspiežot studentu sacelšanos Pekinā 1989. gadā. Vairāk nekā 1000 tika nogalināti, tūkstoši ievainoti, apcietināti un spīdzināti. PSRS teritorijā vēl tās sabrukuma laikā nopietni cilvēktiesību pārkāpumi fiksēti Gruzijā un Armēnijā. Arī citur pasaulē daudzas valstis gandrīz vai atklāti atbalsta vardarbību pret politiskajiem pretiniekiem, piemēram, Brazīlija, Kolumbija, Gvatemala, Hondurasa, Peru, Irāka un Sudāna. Arī ASV tiek kritizētas par nāvessoda piespriešanu cilvēkiem, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu.

Kaut arī ziņojums atklāj visai traģisku cilvēktiesību pārkāpšanas ainu, daži punkti tomēr vieš cerību. Politisko pārmaiņu un demokrātisko reformu Austrumeiropā rezultātā daudzi tūkstoši politieslodzīto atbrīvoti, ievērojami pieaugušas vārda, politisko un sabiedrisko kustību un organizāciju brīvības.

Metodes

Runājot par metodēm, kādas izmanto teroristi, lai veiktu vardarbības aktus, jāpiemin ir vismaz dažas:

Spridzināšana. Var tikt vērsta pret valsts, ražošanas, transporta un militārajiem objektiem, partiju birojiem, noteiktām grupām vai atsevišķām personām, bet var arī būt bez konkrēta adresāta, cerot uz psiholoģisko efektu, baiļu atmosfēru (sprādzieni publiskās vietās: vilcienos, metro, dzelzceļa stacijās, restorānos, bankās, svētkos utt.).

Nolaupīšana. Par nolaupīšanas upuriem parasti izvēlas augsta ranga valsts amatpersonas, uzņēmējus, banķierus, tiesnešus un prokurorus, žurnālistus, militārpersonas, diplomātus, partiju līderus utt. Nolaupīšanas mērķis ir iebiedēšana, politiska šantāža, vēlme piespiest izpildīt noteiktas politiskas prasības (bieži vien līdzdalībnieku atbrīvošanu no ieslodzījuma vai izpirkums, kas ir viens no šādu grupu “pašfinansēšanās” veidiem). Dažkārt mērķis ir vienkārši uzmanības piebēršana, sensācijas radīšana.

Slepkavības. Visizplatītākā metode teroristu darbībā. Ne tikai tāpēc, ka tieši šādā veidā viņi cer sasniegt savus mērķus, radīt briesmu, apmulsuma un “pakļāvības” apstākļus, bet arī tāpēc, ka tieši slepkavība vislielākā mērā atklāj terorisma patieso būtību, parāda, ar kādu nevērību teroristi raugās uz galveno no cilvēka tiesībām – tiesībām uz dzīvību. SevišķI briesmīgu jēgu tas viss pieņēmis pēdējos gados, kad terora akti ieguvuši masveida raksturu un par to upuriem kļūst tūkstošiem dažādāko profesiju un sociālā stāvokļa cilvēku. Nu tie vairs nav tikai valstu vadītāji vai citas ievērojamas figūras , bet jebkurš cilvēks. –ajā savā visbriesmīgākajā aspektā terorisms kļūst vēl vairāk anonīms.

Ievainošana, piekaušana, pazemošana. Ļoti bieži teroristi sašauj savus upurus kājās vai piekauj viņus, nodarot dažāda veida miesas bojājumus. Dažkārt upuri pazemo un iebiedē, piemēram, vadā automašīnā ar pie dzimumorgāniem pieliktu pielādēta šaujamieroča stobru, vai arī izģērbj, sasien un uzkar kaklā propagandistiskus plakātus utt.

Banku, juvelierveikalu, cilvēku aplaupīšana. Šī ir viena no izplatītākajām “pašfinansēšanās” formām. Noziedzīgās un politiskās grupas vienādā mērā to izmanto savu specifisko mērķu vajadzībām.

Lidmašīnu (citu lielo transporta līdzekļu) sagrābšana. Šāda veida nolaupīšanai var būt gan politiski, gan finansiāli mērķi, bet citreiz gan tie, gan tie. 80. gados šī terorisma forma bija īpaši izplatīta, bet šodien teroristi dod priekšroku cita veida uzbrukumiem.

Valsts iestāžu ēku, vēstniecību, banku u.c. ēku sagrābšana. Parasti tā notiek reizē ar ķīlnieku saņemšanu, retāk to mērķis ir “kratīšana”, lai atrastu teroristus interesējošus dokumentus. Dažkārt, līdzīgi kā ar lidmašīnu sagrābšanu, akcija beidzas ar masveida apšaudi.

Citas uzbrukuma formas. Uzbrukumi valsts, ražošanas, transporta, sabiedriskajiem u.c. objektiem (apšaudes, tehnikas iznīcināšana, sabotāža utt.).

Sīki vardarbīgi akti. Dažāda veida šantāža, izspiešana, provokācijas, huligānisms u.tml.

Rietumeiropas un Ziemeļamerikas rūpnieciski attīstītajās valstīs teroristiem ir viegla piekļuve transporta maģistrālēm un komunikāciju sistēmām. Tāpēc var teikt, ka terorisms nodara zaudējumus ne tikai konkrētiem cilvēkiem un valstij, bet arī pasaules ekonomikai kopumā. Kādi tad ir šie akti, kas nodara zaudējumus ekonomikai?

Uzbrukumi enerģijas avotiem. Akcijas naftas, gāzes ieguves vai transportēšanas vietām, elektrostacijām. Tā kā enerģijas avotiem ir salīdzinoši viegli uzbrukt, tas var sagādāt smagus un momentālus zaudējumus.

Uzbrukumi ārējām investīcijām. Valstīs ar augstu terora līmeni samazinās ārējo investīciju līmenis. Dažkārt samazinās arī iekšējo investīciju daudzums. Tas izskaidrojams ar to, ka ārējie investori navarmieru pakļaut briesmām savu naudu, bet iekšējie kapitālu īpašnieki priekšroku dod investīcijām valstīs, kurās ir lielāks drošības līmenis.

Uzbrukumi apdrošināšanas sektoram. Attīstītajās valstīs apdrošināšanas sistēmai ir liela loma valsts ekonomikā. Apdrošināšanas maksas noteikšana spēlē būtisku lomu, nosakot cenas produktiem un pakalpojumiem. Valstīs ar augstu terora līmeni apdrošināšanas maksa parasti pieaug, un, no vienas puses, uzņēmumi nevar tikt galā ar augsto pašizmaksu (nespēj realizēt savu produkciju utt.), bet no otras puses, pateicoties biežajiem terora aktiem un postījumiem, apdrošināšanas sistēma kļūst maksātnespējiga un var sabrukt.

Uzbrukumi aviotransportam. Civilās aviācijas objekti - lidmašīnas un lidostas, - ir samērā viegls teroristu mērķis. Terora akts aviokompānijas lidmašīnā ir nozīmīgs trieciens šim uzņēmumam. Tāpēc aviokompānijas velta ievērojamus līdzekļus drošībai. Un jo lielāka ir terora akta iespējamība, jo lielāka nepieciešamība pēc drošības pasākumiem, kas būtiski palielina uzņēmuma izmaksas un samazina peļņu.

Tūrisma industrijas graušana. Daudzās valstīs pasaulē ienākumiem no tūrisma ir būtiska vieta valsts ekonomikā. Tūristi neapmeklēs valsti, kur liela iespēja kļūt par terora akta upuriem, bet izvēlēsies drošākus ceļojumu un atpūtas maršrutus. Tūristu skaitam samazinoties, valsts cieš no ekonomikas pagrimuma un stagnācijas.

Valsts varas cīņa pret terorismu

Dažādu valstu valdības dažādi reaģē uz terorismu, kura novēršanai pasaulē izveidotas vairākas metodes, kā rīkoties ar teroristiem un dažādi modeļi, kā apkarot šo fenomenu. Tā, piemēram, tiesības sargājošās iestādes iefiltrē savus pārstāvjus teroristiskajās grupās, kā arī iesaista šo grupu dalībniekus sadarbībā ar policiju. Tā rezultātā iegūtā informācija bieži vien ļauj arestēt teroristus vēl pirms terora akta veikšanas. Pasaulē pieņemta prakse, ka cīņai ar terorismu tiek veidotas īpašas spēka vienības. –ādā īpašās reaģēšanas grupā parasti vidēji ir deviņi darbinieki, kuri īpaši apmācīti cīņai ar terorismu, un kas parasti darbojas kā autonoma nodaļa.

Tomēr jāatzīst, ka pret terorismu vērstie likumi un pasākumi noved pie kriminālsodu palielināšanas un cilvēku politisko tiesību un brīvību ierobežošanas. Piemēram, 1977. gadā pieņemtais (rietum)Vācijas likums “Contract Ban”:

  • Ļauj veikt aizdomās par saistību ar ārējām teroristiskām darbībām turēto aizturēt un izolēt no sabiedrības;
  • Ļauj paātrināt tiesas procesu;
  • Nosaka daudz stingrākus sodus par ieroču nelegālu glabāšanu un nēsāšanu.

Savukārt Izraēlā ir pieņemts “Administratīvās aizturēšanas likums”, kas ļauj bez īpašas procedūras meklēt un aizturēt jebkuru par terorismu aizdomās turamo. Tas paralēli atbalsta arī t.s. “dzelzs dūres” politiku, saskaņā ar kuru Izraēlas spēka struktūras veic pret aizdomās turamajiem vai to radiniekiem “atmaksas” akcijas par katru terora aktu, pat ja tas nozīmē spridzināšanu, nogalināšanu un bruņotu vienību nelegālu nosūtīšanu akciju veikšanai citās valstīs. Uzskatāmi šo taktiku redzam Izraēlas cīņā ar Hisballā grupējumu. Šī politika ietver gan pasīvo aizsardzību (piemēram, pārvietošanās ierobežošanu, robežnoklausīšanos), gan aktīvu darbību, tai skaitā patrulēšanu, aizturēšanu, reidus un kratīšanas, uzbrukumus (piemēram, par līdzdalību terorismā aizdomās turēto māju uzspridzināšanu).

ASV likumdošana un pretteroristiskā darbība netiek cieši koordinēta. Ja lidmašīnu nolaupīšanas draudi teorētiski ir novērsti, ievērojami paaugstinot lidostu drošību, citi pasākumi nav tik veiksmīgi. Federālā mērogā pretterorisma aktivitātes ASV sākās 1972. gadā, kad prezidents Ričards Niksons izveidoja valdības līmeņa komiteju cīņai ar terorismu. Tomēr likums, kas apvienotu pasākumus terorisma apkarošanā, tā arī netika pieņemts: strikti noteikumi ievērojami ierobežoja FIB un CIP iespēju iefiltrēties teroristu grupās, kā arī gūt informāciju. 80. gados ASV noformulējās 3 pamatprincipi cīņā pret terorismu, kurus tās iesaka ieviest arī citās valstīs:

  • Nekad nevienoties ar teroristiem un nepakļauties šantāžai.
  • Izturēties pret teroristiem kā pret kriminālnoziedzniekiem, un saukt tos pie kriminālatbildības.
  • Pielietot pret valstīm, kuras atbalsta terorismu, ekonomiskas, politiskas, diplomātiskas un spēka sankcijas.

Šobrīd ASV vairāk akcentē starptautisku sadarbību terorisma apkarošanas jomā, jo laiks ir pierādījis, ka terorisms nav tikai vienas valsts iekšējā problēma, bet gan globāla mēroga jautājums, kura risināšanā jāiesaistās visiem. 1983. gadā ASV tika izveidota īpaša pretterorisma programma, kuru nostiprināja ar atbilstošu likumu. Atbilstoši šai programmai, tiek piedāvāta palīdzība apmācību un konsultāciju veidā arī citu valstu speciālistiem. Visai iespējama ir arī tehniskā palīdzība. Tā, piemēram, 1996. gadā ASV uzdāvināja Izraēlai modernāko lidmašīnu, kas aprīkota elektroniskajai izlūkošanai un informācijas vākšanai, lai palīdzētu tai cīņā ar teroristiem.

Arī ANO ir pieņēmusi vairākas rezolūcijas, kurās tiek nosodīts terorisms kā tāds, taču atturas no aktīvas iesaistīšanās pret terorismu veiktajos pasākumos (jo starptautiski tā arī vēl nav visiem vienādi pieņemamas terorisma definīcijas). Sadarbība šobrīd norit, vienojoties konkrētām valstīm. Tā, piemēram, 1973. gada 15. februārī ASV un Kuba parakstīja vienošanos par kopīgu vēršanos pret lidmašīnu nolaupītājiem.

Kaut arī ASV oficiālā valsts politika aizliedz vardarbību pret aizdomās turamajiem vai to nogalināšanu, abās federālajās tiesību aizsardzības sistēmās un bruņotajos spēkos ir īpaši apmācītas terorisma apkarošanas vienības. Armijā, piemēram, tie ir “Delta spēki” (Delta Forb), kurus komplektē no četru dienestu labākajiem karavīriem. Delta spēku darbība parasti ir slepena, taču ir zināms, ka tie veikuši diversijas Irānā (1890.), Hondurasā (1982.), Sudānā (1983.) u.c. Viena no iespaidīgākajām ASV spēka akcijām bija spridzināšana Lībijā 1986. gada 15. aprīlī, mēģinot panākt, lai pret Lībiju vērstu terora aktu draudu priekšā tās līderis Muamars Kadafi atteiktos no terorisma sponsorēšanas un atbalstīšanas.

Neraugoties uz patiesiem valdību centieniem apkarot terorismu, jebkura darbības metode ietver gan pozitīvas, gan negatīvas tendences. Ja valdība rīkojas no spēka pozīcijām, tas vairo terorisma atbalstītāju skaitu, bet iecietīgu reakciju teroristi var interpretēt kā vājuma pazīmi un iespēju darboties nesodīti.



(c) Pārpublicēts no: zinātniski informatīvais biļetens “Drošības aspekti Latvijā un Baltijā” (Aspects of Security in Latvia and Baltic). Neatkarīgo kriminologu asociācija. Rīga, 1996.

Literatūra par šo tēmu

  • Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” // “Diena”, 20.03.96.
  • Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” // “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.

  • Larry J. Siegel, “Criminology”, by West Publishing Company, St.Paul, 1991.
  • Freda Adler, Gerhard O.W. Mueller, William S. Laufer, “Criminology”, by McGraw-Hill Inc., New York, 1995.
  • “Patterns of Global Terrorism”, U.S. Depratment of State Dispach, Volume 6, Number 19, May 8, 1995. published by the Bureau of Public Affairs, Article 4

  • Софронов В.Ю. К вопросу о зарождении религиозного терроризма в России // Книжность и книжники древней Руси: материалы XVII рос. науч. конф. памяти свт. Макария. Можайск, 2010. С.136-148.

Resursi internetā par šo tēmu