Agrārreforma Latvijā

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Agrarreforma.jpg

Agrārreforma Latvijā - XX gs. 20. gados īstenota agrārreforma Latvijas Republikā, kuras galvenais mērķis bija lielo zemes īpašumu nacionalizācija, tās atņemot līdzšinējiem īpašniekiem, sadalīšana sīkos gabalos un pārdošana bezzemniekiem, tā nodrošinot ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi pēc iespējas lielāku skaitu pilsoņu, Latviju nostabilizējot nevis kā rūpniecisku, bet kā agrāru valsti.

1920. gada 16. septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Agrārreformas likuma 1. daļu "Par Valsts zemes fonda nodibināšanu", uz kura pamata nacionalizēja 1479 muižas, 171 mācītājmuižu, 294 pusmuižas, 202 lauku saimniecības, 546 atsevišķus zemes gabalus, 5865 dzimtsnomas gabalus, kopā atņemot īpašniekiem 3 396 815 ha zemes (51,5% lauksaimniecības zemju kopplatības). Likums paredzēja, ka zeme atsavināma bez atlīdzības, taču atstājot iepriekšējam zemes īpašniekam t.s. neatsavināmo daļu 50 ha platībā (t.s muižatlikums) un anulējot hipotekāros parādus. Likums noteica, ka valsts zemes fondā ieskaitītās saimniecības nav dalāmas, ja to platība nepārsniedz 100 ha. Reformā cieta 736 vācbaltiešu zemes īpašnieki un 6 latvieši (ar kopējo īpašumu 22 000 ha, tomēr latviešu muižas atļāva sadalīt ģimenes locekļu starpā un tā īstenībā saglabāt visu īpašumu). Saskaņā ar 1920. gada 21. decembrī pieņemto likuma 2. daļas noteikumiem "Par Valsts zemes fonda izlietošanu" veidoja jaunsaimniecības, zemi piešķīra arī dārzkopības saimniecībām, sīksaimniecību paplašināšanai, uzņēmumiem un pašvaldībām, amatnieku un zvejnieku saimniecībām. Latgalē piešķīra papildu piegriezumus sīksaimniecībām, sadalīja šņorzemes viensētās, likvidēja servitūtu (tiesības medīt zemnieku mežos, zvejot to ūdeņos) u.c. zemes lietošanas ierobežojumus. Pieteikties zemei varēja jebkurš, bet priekšroka zemes iegūšanā bija Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem (~76 000), kas neizbēgami mazināja citu pretendentu iespējas. Ārpus vispārējās kārtības zeme bija piešķirama vairākām Neatkarības kara dalībnieku kategorijām: LkO kavalieriem, kara invalīdiem, kritušo karavīru ģimenēm, līdz 01.09.1917. dienestu uzsākušajiem latviešu strēlniekiem. Laikā no 1919. gadam līdz 1937. gada 1. jūnijam zemi ieguva 55 964 jauni īpašnieki, izveidojot 54 128 jaunsaimniecības 928 757 ha kopplatībā (no tām 6,5% bija līdz 10 ha, 22,9% - līdz 15 ha, 57,3% - līdz 22 ha, 13,3% - lielākas par 22 ha).

Skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās, agrārreforma LPSR

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 279. lpp.
  • Heniņš Arturs. Latvijas agrārā reforma un Skrundas pilsētciemata izveidošanās.
  • Agrārā reforma. // 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts. 1918–1940. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 380.-395. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 43. lpp. ISBN 9984-00-395-7

Resursi internetā par šo tēmu