Humānisms

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Humānisms (no lat. humus – "augsne, zeme") - ideju un intelektuālo meklējumu strāva Renesanses laikā, kad dzima jauna pasaules uztveres paradigma domāšanā: cilvēka kā figūras nolikšana pasaules skatījuma centrā (antropocentrisms), brīvdomīga apziņa un pasaulīgs individuālisms, zināšanu izvirzīšana par pašvērtību, kas ietilpa t.s. humānistu - ļaužu ar klasisko izglītību un interesēm valodās, vēsturē, grāmatniecībā, - interešu lokā. Ar mūsdienās izplatīto "cilvēkmīlestības" jēdzienu tam nav nekāda sakara.

Lai izceltu šī termina specifiku, to jāuztver ne tikai par elementāru pasaulīgu brīvdomību, bet vairāk par sabiedriski politisku un pilsonisku tās aspektu, ieskaitot jebkādas utopisma formas - pedagoģiskās vai sadzīviskās - un visbeidzot šīs brīvdomības vienkārši praktiskos un morālos aspektus. Visa Renesanse ir humānisma teorija un prakse, bet visi Atdzimšanas neoplatoniķi ir brīvdomīgi humānisti. Pie humānisma praktiskajām problēmām jāpieskaita arī vispārzināmā humānistu pievēršanās senajām valodām ne tikai to tehniskas apgūšanas dēļ, bet sāka izzināt gan zinātniski, gan estētiski, gan stilistiski. Humānistu uztverē tā vairs nebija vienkārši tradicionāla lietišķo rakstu valoda – to sāka analizē†, izbaudīt un meklēt tajā iespējami labāko stilu. Tā itāļu humānisti aizsāka klasisko filoloģiju. kas vēlākajos gadsimtos ieguva vispārzināmu attīstību.

Resursi internetā par šo tēmu