Ērģeļu prospekts
Ērģeļu prospekts – ērģeļu redzamā, dekoratīvā daļa, kuru veido stabules arhitektoniskā vai ornamentālā ietvarā un skulptūrām rotāva vai ir apgleznota. Kopš XIII gs. beigām Eiropā zināmi dažādi ērģeļu prospekta novietojuma un uzbūves veidi, kas katrā gadsimtā piemērojās laikmeta valdošā stila tendencēm. Ap 1600. gadu strauji pieauga ērģeļu izmēri, ievadot t.s. zelta laikmetu ērģeļu būvē. Livonijā ērģeles parasti atrodas dievnama rietumu kora luktās un iedalāmas 2 pamatgrupās: divmanuāļu un vienmanuāļa instrumenti. Abu tipu prospektu galvenie pamatelementi ir lielie stabuļu torņi, kas mijas ar vairākstāvu mazo stabuļu iestarpinājumiem.
Pirmie ir t.s. Hamburgas tipa prospekti, kas ienāca XV-XVII gs. mijā līdz ar Rīgas Doma (1597.-1601.) grandiozo ērģeļu būvi (autors Dancigas meistars J.Rābe). Šī tipa prospekts sastāv no rietumu korī izvietota pamatinstrumenta un pie kora luktām piestiprināta „aizmugures pozitīva“ (vāc. Ruckpositiv), kas telpā, raugoties no altāra kora, saplūda kopā, veidojot telpiski vienotu kompozīciju, kuras atsevišķi stāvošās daļas viena otru papildināja. Stabuļu saišķus un kopu vertikālos akcentus līdzsvaro profilētas, lauzītas dzegas un ornamenta ierāmējumi. Saturiski tēlojošu pilnskanību ērģelēm piešķir virs torņiem stāvošo eņģeļu orķestris, kura diriģentu darbina kustīgs mehānisms, bet rotaļīgu vieglumu – prospektu nesošie eņģelīši ar ziedu vijām. Raksturīgs dekora elements ir spārnus iepletis ērglis kā kompozīcijas vainagojums. Vienmanuāļu tipa prospektiem raksturīga struktūra, kuru veido 5 stabuļu torņi ar centrālo dominanti, un virs katra torņa atrodas muzicējošs eņģelis.
Literatūra par šo tēmu
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. - J.L.V.: Rīga, 2002., 243.-245. lpp.
