Japāņu filosofija

Japāņu filosofija - viduslaiku Japānas salās dzīvojošo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas. Attīstījās senķīniešu natūrfilosofisko priekšstatu, kā arī konfūciānisma un budisma, vēlāk neokonfūciānisma ētiski politiskās doktrīnas ietekmē. Izteikta skolu sistēma, darbojoties grupās un veidojot kopējas koncepcijas.

No neokonfūciānisma atvasinātā virziena aizsācēji bija Fudzivara Seiki (1561.-1619.) un Hajasi Radzans (1583.-1657.), kuru izveidotā skola (sjusi gakuha) proponēja Džu Si mācību. Postulēja, ka pār Visumu valda taikjoku jeb mukjoku - "galējā robeža" jeb "bezgalīgais" - universāls spēks, kam nav pastvīgu īpašību un formu un ko cilvēks nespēj ar savām maņām uztvert un ar prātu līdz galam izprast, tikai apjaust. Taikjoku ir pamatā gara pirmssākumam "ri" (li), kas saistīts ar materiālo pirmssākumu "ki" (cji) un mijiedarbojoties rada lietu fizisko dabu.