Kurzemes un Zemgales hercogiste

Attēls:Duchy of Courland&Semigallia 1610.jpg

Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorija ap 1610. gadu

Kurzemes un Zemgales hercogiste (lat. Ducatus Curlandiae et Semigalliae, vāc. Herzogtum Kurland und Sem(i)gallen) - Žečpospoļitas province, karaļa piešķirts feodāls lēnis mūsdienu Latvijas teritorijā - lielākā daļa Kurzemes (izņemot Kurzemes bīskapiju - t.s. Piltenes apgabalu, - un līdz 1609. gadam arī Grobiņas novadu, kuru hercogistei kā sievas pūra daļu pievienojā Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu), pamatā bijušās ordeņa zemes Zemgalē, - no 1561. līdz 1795. gadam. Hercogu rezidence atradās vispirms Sēlpilī, tad Goldingenā (tag. Kuldīga), kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Jelgavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem (galmā 1576. gadā bija 113 personu).

Satura rādītājs

1 Komentāri
- 1.1 Hercogistes pārvalde
- 1.2 Kurzemes un Zemgales hercogi
2 Literatūra
3 Resursi internetā par šo tēmu

Komentāri

Hercogistes izlēņošana notika Žečpospoļitas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Žečpospoļitas virskundzība un vietējās muižniecības privilēģijas. Likumus, kas skāra muižnieku intereses, vajadzēja apstiprināt landtāgos. Muižnieki hercoga lēmumus varēja pārsūdzēt karalim kā valsts augstākajai instancei. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no ordeņa laikiem. Šajā gadā Kulmas bīskapa J. Kučborska vadītā komisija izstrādāja hercogistes satversmi, t.sk. Valdības formulu un likumu krājumu – Kurzemes statūtus. Šo satversmi, kuru izsludināja 1617. gada 18. martā, uzskata par vienu no senākajām konstitūcijām Eiropā. Tā noteica hercogistes valstisko iekārtu, valsts varas orgānu un amatpersonu funkcijas un kompetenci, kā arī administratīvo iedalījumu. Valdības formula sadalīja Kurzemes hercogisti 4 virspilskunga tiesās – Mītavas, Sēlpils, Tukuma un Goldingenas tiesā, tās savukārt 8 pilskungu iecirkņos un draudzēs. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā Mītavā.

Hercogistes pārvalde

Hercogu rezidence, Kuldīgas pils (1680.)

Hercogam nebija reālas varas ārpolitikas jautājums, jo bija jāpieskaņojas Žečpospoļitas karaļa politikai, tāpat hercoga lēmumi nebija saistoši tiem muižniekiem, kas nebija viņa tiešie vasaļi. Līdz ar to pilnīga noteikšana tikai paša hercoga paša īpašumu robežās, kas aizņēma aptuveni 1/3 hercogistes teritorijas. Tas nedrīkstēja atcelt, grozīt hercogistes pamataktus, nebija tiesību izdot normatīvos aktus muižniecībai, tikai ieteikt tādus landtāgam izskatīšanai un pieņemšanai. Hercoga likumdošanas akti attiecas tikai uz viņa privātmuižu lēņu vīriem un zemniekiem.

Hercogistes pārvaldes aparāts sastāvēja no hercogistes Padomes un hercoga izpildvaras ierēdņiem, kuri pārzināja dažādas pārvaldes nozares: virspilskungiem un pilskungiem:

Virspilskungi bija 4 provinču (apgabalu) priekšnieki (divi Zemgalē: Sēlpils un Jelgavas apvidos; tikpat daudz Kurzemē: Kuldīgas un Tukuma apvidos). Virspilskungu administratīvās funkcijas nebija izveidotas un precīzi noregulētas, un attiecās galvenokārt uz hercoga zemju pārvaldi. Savos apgabalos viņi organizēja landtāga deputātu vēlēšanas - sasauca un vadīja vēlēšanu sanāksmes. Galvenais uzdevums tomēr bija tiesas spriešana.
Pilskungi pārvaldīja 8 mazākus hercogistes iecirkņus (Bauskas, Dobeles, Venspils, Grobiņas, Durbes, Skrundas, Saldus un Kandavas). Visumā viņu funkcijas atbilda virspilskungu funkcijām sava iecirkņa robežās - pildīja policijas funkcijas un sprieda tiesu.

Kārtu pašpārvaldes iestādes hercogistē bija muižniekiem un pilsonībai – landtāgs, kā arī Piltenes apgabala landrātu kolēģija un pilsētu rātes.

Valsts tiesas

Karaliskā relācijas tiesa – Varšavā pieņēma pārsūdzības par hercogistes galma tiesas spriedumiem civillietās un krimināllietās par smagākajiem noziegumiem.
Galma tiesa - trīs nodaļas: civilā, kriminālā un konsistoriālā nodaļas.
Virspilskungu un pilskungu tiesas – izsprieda visu laiku novadu iedzīvotāju kriminālās un civillietas, izņemot muižniekus (praksē tiesāja tikai hercoga muižu ļaudis un viņa zemniekus).
Domēnu tiesas – izsprieda tikai hercoga domēnu muižu zemnieku civillietas. D. m zemnieku krimināllietas iztiesāja pilskungi.

Pašpārvaldes tiesas

Mantāga tiesa – pastāvēja jau Livonijā. 1620. gadā to atjaunoja hercogistē, ieceļot lēņu vīru tiesnešus, kas iztiesāja muižnieku savstarpējās civilās attiecības un pārkāpumus sakarā ar dažu pienākumu nepildīšanu.
Piltenes ladrātu kolēģijas tiesa – iztiesāja brīvo ļaužu civillietas un krimināllietas. Dažos gadījumos šīs tiesas spriedumu varēja pārsūdzēt Karaliskajā relacijas tiesā Varšavā.
Pilsētu rātes tiesa – pirmās instances tiesa (tās spriedumi bija pārsūdzami Galma tiesā), kas darbojās saskaņā ar katras pilsētas statūtiem, tiesīga spriest tiesu par pilsētas iedzīvotājiem civil- un krimināllietās.
Muižas tiesa – tiesāja lielāko hercogistes iedzīvotāju daļu. Tiesneši tika izvēlēti atbilstoši apsūdzētā kārtai pēc formulas "tikai līdzīgs var tiesāt līdzīgu". Kungs tikai organizēja, vadīja un pasludināja spriedumu, kā arī saņēma 1/3 daļu no soda naudas.