Atšķirības starp "Mablī Gabriels Bonno de" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Gabriels Bonno de Mablī''' (''Gabriel Bonno de Mabli '', 1709.-1785.) - vēsturnieks un politisks domātājs. | '''Gabriels Bonno de Mablī''' (''Gabriel Bonno de Mabli '', 1709.-1785.) - vēsturnieks un politisks domātājs. | ||
| − | Dzimis 1709. gada 14. martā Grenoblē. [[Muižnieks]]. Izglītību guvis [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā un garīgajā seminārā. | + | Dzimis 1709. gada 14. martā Grenoblē. [[Muižnieks]]. Izglītību guvis [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā un garīgajā seminārā. 1740. gadā publicēja savu pirmo darbu "Paralēles starp romiešiem un frančiem", kurā analizēja dažādu valsts pārvaldes formu priekšrocības un mīnusus. Pateicoties tam, ieguva zināmu popularitāti un kļuva par [[Kardināls|kardināla]] de Tansēna, kurš 1742. gadā kļuva par [[Francijas karaliste]]s ārlietu ministru, dekretāru. 1746. gadā pameta dienestu un pievērsās zinātnei. Atpazīstamību Eiropas mērogā viņam nesa 1748. gadā publicētais darbs "Eiropas publiskās tiesības", kurā viņš bija apkopojis visus nozīmīgākos starptautiskos traktātus kopš Vestfālenes miera līguma. Pievērsās arī sociālajai filosofijai darbos "Par pilsoņa tiesībām un pienākumiem" (1758., publ. 1789.), "Tokiona sarunas par politiku un morāli" (1763.), "Filosofu ekonomistu izteiktās šaubas par nepieciešamo politisko kopību kārtību" (1768.), "Par likumdošanu jeb likumu principi" (1776.). Miris 1785. gada 23. aprīlī Parīzē. |
| − | Savos politiskajos uzskatos sliecās uz viedokli, ka visoptimālākā sabiedrības iekārta balstīta uz īpašuma kopību. Uzskatīja, ka aizvēsturē pastāvējusī sociālā sistēma bijusi [[komunisms]], taču deformācijas sabiedrības attīstībā novedušas pie privātīpašuma, kas ecot visu pasaulē valdošo netikumu, melu un maldu cēlonis. Cilvēce esot tik tālu iegrimusi tajos, ka nespējot vairs atgriezties pie komunisma. Postulēja, ka iekārta, kuras pamatā ir privātīpašums, esot pretrunā ar cilvēku dabisko vienlīdzību un sociālajiem instinktiem. Tikai vienlīdzība sabiedrībā ļaujot cilvēkam justies laimīgam. Atzina tautas tiesības uz [[Revolūcija|revolūciju]], kad cilvēki ir pārliecinājušies, ka pakļauti netaisniem, nesaprātīgiem likumiem, taču citādā ceļā tos izmainīt nevar. Tomēr neuzskatīja revolūciju par priekšnoteikumu ideālās sabiedrības sasniegšanai, atzīstot to tikai par līdzekli konkrētu mērķu sasniegšanai. Visai ietekmēja [[Sociālisms|sociālisma]] ideju rašanos Rietumeiropā | + | Savos politiskajos uzskatos sliecās uz viedokli, ka visoptimālākā sabiedrības iekārta balstīta uz īpašuma kopību. Uzskatīja, ka aizvēsturē pastāvējusī sociālā sistēma bijusi [[komunisms]], taču deformācijas sabiedrības attīstībā novedušas pie privātīpašuma, kas ecot visu pasaulē valdošo netikumu, melu un maldu cēlonis. Cilvēce esot tik tālu iegrimusi tajos, ka nespējot vairs atgriezties pie komunisma. Postulēja, ka iekārta, kuras pamatā ir privātīpašums, esot pretrunā ar cilvēku dabisko vienlīdzību un sociālajiem instinktiem. Tikai vienlīdzība sabiedrībā ļaujot cilvēkam justies laimīgam. Atzina tautas tiesības uz [[Revolūcija|revolūciju]], kad cilvēki ir pārliecinājušies, ka pakļauti netaisniem, nesaprātīgiem likumiem, taču citādā ceļā tos izmainīt nevar. Tomēr neuzskatīja revolūciju par priekšnoteikumu ideālās sabiedrības sasniegšanai, atzīstot to tikai par līdzekli konkrētu mērķu sasniegšanai. Visai ietekmēja [[Sociālisms|sociālisma]] ideju rašanos Rietumeiropā. |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 23. aprīlis, plkst. 11.26
Gabriels Bonno de Mablī (Gabriel Bonno de Mabli , 1709.-1785.) - vēsturnieks un politisks domātājs.
Dzimis 1709. gada 14. martā Grenoblē. Muižnieks. Izglītību guvis jezuītu koledžā un garīgajā seminārā. 1740. gadā publicēja savu pirmo darbu "Paralēles starp romiešiem un frančiem", kurā analizēja dažādu valsts pārvaldes formu priekšrocības un mīnusus. Pateicoties tam, ieguva zināmu popularitāti un kļuva par kardināla de Tansēna, kurš 1742. gadā kļuva par Francijas karalistes ārlietu ministru, dekretāru. 1746. gadā pameta dienestu un pievērsās zinātnei. Atpazīstamību Eiropas mērogā viņam nesa 1748. gadā publicētais darbs "Eiropas publiskās tiesības", kurā viņš bija apkopojis visus nozīmīgākos starptautiskos traktātus kopš Vestfālenes miera līguma. Pievērsās arī sociālajai filosofijai darbos "Par pilsoņa tiesībām un pienākumiem" (1758., publ. 1789.), "Tokiona sarunas par politiku un morāli" (1763.), "Filosofu ekonomistu izteiktās šaubas par nepieciešamo politisko kopību kārtību" (1768.), "Par likumdošanu jeb likumu principi" (1776.). Miris 1785. gada 23. aprīlī Parīzē.
Savos politiskajos uzskatos sliecās uz viedokli, ka visoptimālākā sabiedrības iekārta balstīta uz īpašuma kopību. Uzskatīja, ka aizvēsturē pastāvējusī sociālā sistēma bijusi komunisms, taču deformācijas sabiedrības attīstībā novedušas pie privātīpašuma, kas ecot visu pasaulē valdošo netikumu, melu un maldu cēlonis. Cilvēce esot tik tālu iegrimusi tajos, ka nespējot vairs atgriezties pie komunisma. Postulēja, ka iekārta, kuras pamatā ir privātīpašums, esot pretrunā ar cilvēku dabisko vienlīdzību un sociālajiem instinktiem. Tikai vienlīdzība sabiedrībā ļaujot cilvēkam justies laimīgam. Atzina tautas tiesības uz revolūciju, kad cilvēki ir pārliecinājušies, ka pakļauti netaisniem, nesaprātīgiem likumiem, taču citādā ceļā tos izmainīt nevar. Tomēr neuzskatīja revolūciju par priekšnoteikumu ideālās sabiedrības sasniegšanai, atzīstot to tikai par līdzekli konkrētu mērķu sasniegšanai. Visai ietekmēja sociālisma ideju rašanos Rietumeiropā.
Atsauces un piezīmes
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 251. lpp.
