Maltas ordenis

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 4. novembris, plkst. 09.01, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
lielmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (it. Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis vai Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas bruņinieku ordenis (saīsinājums: S.M.H.O.M. - angl. Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - ir valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, kas izveidojies no Romas katoļu Baznīcas viduslaiku mūku-bruņinieku ordeņa. Ordeņa devīze: "Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem" (it. Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum). Literatūrā un sarunvalodā satopam arī: Maltas bruņinieku ordenis, Joanītu ordenis, Hospitāliešu ordenis. Precīzs ordeņa izveidošanās brīdis nav zināms. Pastāv vairākas versijas: 1) ap 1070. gadu kāds bruņinieks Žerārs (Gerard) ar domubiedriem izveidojis hospitāli, pie esošā Svētceļnieku nama, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību svētceļiniekiem, kuriem tā būtu nepieciešama; 2) īsi pirms I Krusta kara Jeruzalemē ap 1080. gadu pie sv. Jāņa Kristītāja baznīcas (angl. Church of Saint John the Baptist) tirgotājs di Mauro no Amalfi pilsētas (mūsdienu Itālijā) ar domubiedriem izveidoja hospitāli, savukārt pats hospitālis juridiski bijis pakļauts benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina). 1107. gadā Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jaunisveidoto kopienu par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II (it. Papa Pasquale II) apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. Šajā laikā organizāciju pārstāj dēvēt par "brālību" (angl. Brotherhood), un lieto apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order). Iestājoties ordenī bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu. Laikā ap 1142. lidz 1144. gadiem hospitālieši bija atpirkuši 5 grāfistes Tripoles apkaimē un vienu principātu Jeruzalemes karalistes ziemeļos. Šajā laikā Ordenis pārvaldīja aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgus cietokšņus kā Kraku (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margatu (Margat). Ordenis ņēma aktīvu dalību praktiski visos Tuvajos Austrumos notikušajos karos un politiskajos procesos. 1291. gadā musulmaņu rekonkistas rezultātā krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti pavisam. Sākotnēji Ordeņa paliekas apmetās Kipras salā. 1312. gada maijā pāvests nodeva Hospitāliešu ordeņa rīcībā daļu konfiscēto likvidētā Tempļa ordeņa īpašumu. 1307. (1309.?) gadā Hospitāliešu ordenis iebruka Bizantijas impērijai piederošajā Rodas salā un pēc vairāku gadu karadarbības 1309. (1312.?) gadā to anektēja. Uz salu tika pārcelts Ordeņa štābs (Convent), tur apmetās arī visa Ordeņa vadība. Ordeņa flote kontrolēja visu Vidusjūras austrumu daļu, apkarojot musulmaņu pirātus un paši laupot sev nedraudzīgo valstu tirdzniecības kuģus un piekrastes, izvēršoties par labāk organizēto pirātu floti pasaulē. 1345. gadā Ordenis sagrāba Smirnu un Mazāzijas dienvidu daļu, bet 1365. gadā Aleksandriju. 1522. gada 20. decembrī Osmaņu karaspēks ieņēma Rodas salu, bet 50 galerās Ordeņa vadība un brāļi vispirms devās uz Venēcijai piederošo Kandijas salu, pēc tam uz Mesinu.

Attēls:Cape Knights Hospitallers.jpg
Ordeņa brāļa apmetnis

Sv. Romas impērijas imperators Kārlis V 1530. gada 30. martā nodeva Jeruzalemes Svētā Jāņa hospitāļa bruņinieku ordenim Maltas arhipelāgu kā lēni, kuru tas pārņēma 26. oktobrī - ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali. Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis" (angl. The Sovereign Military Hospitaller Order Of Malta). Līdz ar militārām uzvarām XVI gs. ir Ordeņa panīkuma laiks. Pieauga Inkvizīcijas ietekme, kas izsauca izteiktu brāļu nepatiku (kas izpaudās dažkārt pat fiziski), vājinājās disciplīna, pieauga nesaskaņas dažādu tautību bruņinieku grupu starpā. Reformācijas ietekmē 7 vācu komandorijas atteicās no katolicisma un izstājās no Ordeņa, izveidojot savu Sv. Jāņa bruņinieku ordeni. Lielākā daļa holandiešu brāļu pameta Ordeni. Anglijas karalistē vispārējā katoļu vajāšanu vilnī Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku.

Maltas ordeņa kaujas galeras makets

1798. gada 9. jūnijā Francijas Republikas kara flote Napoleona Bonapartes vadībā ieradās Maltā. Kapitulācijas aktu lielmestra Ferdinanda fon Gompeša (Ferdinand von Gompesch) vietā parakstīja bailifs Mario Testeferata (Mario Testaferrata) u.c. Ordeņa hierarhi. Lielmeistars ar konventa locekļiem un flotes atliekām devās uz Triestu. Vienīgā valsts, kur šajā laikā it kā vērojams Ordeņa uzplaukuma, bija Krievijas impērija, kur imperators Pāvils I izveidoja jaunu lielprioriju. Nākamais Krievijas imperators Aleksandrs I atteicās no lielmestra titula, un 1811. gada 2. decembrī aizliedza Ordeņa darbību Krievijas impērijas teritorijā.

XIX gs. sākumā Ordenis bija praktiski izputējis un to uzturēja tikai ienākumi no vergu tirdzniecības. Ordeni vadīja pāvesta iecelts mestra leitnants. Šajā laikā strauji samazinājās pilntiesīgo bruņinieku (knights of Justice) skaits, taču pieauga to īpatsvars, kuri vēlējās saņemt t.s. Padevības Krustu (Cross of Devotion), t.i. kļūt par padevīgo bruņinieku (knights of Devotion). Tā kā šādi Ordeņa "goda brāļi" par titulu maksāja ievērojamu naudas summu, pēc flotes zaudēšanas un vergu tirdzniecības aizlieguma tirdzniecība ar tituliem kļuva par vienu no Ordeņa pamatienākumiem. 1831. gadā Ordeņa galvenā rezidence tika pārcelta uz Romu, bijušo Ordeņa vēstnieka rezidenci Maltas laukumā uz Kondoti ielas (Palazzo Malta on the via Condotti).

Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bailifs, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bailifs, lielkrusta kavalieris

XIX gs. otrajā pusē Ordenis atteicās no mēģinājumiem atgūt zaudētās teritorijas un militāro potenciālu, pievēršoties tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu.

Komentāri

Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās:

  • 1 - Pilntiesīgs (Justice);
  • 2 - Padevīgs (Obedience);
  • 3a - Goda (Honor);
  • 3b - Nepilntiesīgs (Grace) jeb Atbalstītājs (Donat).

Katrai šai kategorijai ir 4 rangi:

  • lielkrusta kavalieris;
  • komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas);
  • bruņinieks;
  • atbalstītājs (2., 3. kategorijas).

Ieteicamā literatūra

  • Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
  • Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
  • Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
  • Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Maltas_ordenis&oldid=3998"