Atšķirības starp "Pisarevs Dmitrijs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pisarevs Dmitrijs''' (1840.-1868.) - [[muižnieks]], domātājs, publicists. | + | '''Pisarevs Dmitrijs''' (''Писарев Дмитрий Иванович'', 1840.-1868.) - [[muižnieks]], domātājs, publicists. |
| − | 1861. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti. Sācis strādāt žurnālā "Russkoje slovo". Arestēts par to, ka publikācijās, aizstāvot [[Hercens Aleksandrs|Hercenu]], pieļāvis pretvalstiski traktējamus izteikumus, un 1862.-1867. gados ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī. 1867.-1868. gados rakstījis žurnālos "Djelo" un "Otečestvennije zapiski". Noslīka 1868. | + | Dzimis 1840. gada 2.(14.) oktobrī Znamenskas muižā, Orlas guberņā (''село Знаменское, Елецкий уезд, Орловская губерния''), [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. Kā publicists sācis strādāt 1859. gadā žurnālā "Rassvet" (''Рассвет''). 1861. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti. Sācis strādāt kā kritiķis žurnālā "Russkoje slovo" (''Русское слово''). Arestēts par to, ka publikācijās, aizstāvot [[Hercens Aleksandrs|Hercenu]], pieļāvis pretvalstiski traktējamus izteikumus, un 1862.-1867. gados ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (''Петропавловская крепость''). 1867.-1868. gados rakstījis žurnālos "Djelo" (''Дело'') un "Otečestvennije zapiski" (''Отечественные записки''). Noslīka 1868. gada 4.(16.) jūlijā Dubultos, peldoties jūrā. |
Par savas darbības pamatmērķi uzskatīja atrisināt "jautājumu par izsalkušajiem un neapģērbtajiem ļaudīm", uzskatos sliecās uz [[Sociālisms|sociālisma]] ideju, taču neviena no tā laika koncepcijām viņu neapmierināja. Kaut arī atzina vardarbības leģitimitāti, mainot netaisnīgus sociālpolitiskos apstākļus (""O.Konta vēsturiskās idejas", 1865., "Domājošais proletariāts", 1865., "Negatīvu doktrīnu popularizētāji", 1866., "Heinrihs Heine", 1867. u.c.), priekšroku deva idejai par pakāpeniskām sociālām pārmaiņām, kuru mērķis būtu radikāli pārveidot sabiedriskos institūtus, izglītot tautu, palielināt (ar izglītošanas palīdzību) darba ražīgumu un uzlabot vienkāršās tautas dzīves apstākļus. Savās idejās akcentēja zinātnes īpašo lomu sabiedrības izglītošanas un reformēšanas procesā. Visai krasi nostājās pret reliģiju un [[Misticisms|misticismu]] ("Platona ideālisms", 1861. u.c.), kas lielā mērā noteica viņa opozīciju Hēgeļa "spekulatīvajam ideālismam". Uzskatos tuvs Molešota un Fogta teorijām, kuras augstu vērtēja ("Molešota fizioloģiskās skices", 1861., "Dzīvības process", 1861., "Fizioloģiskas ainas", 1862.). Viens no pirmajiem Krievijā sāka popularizēt [[Darvins Čārlzs Roberts|Darvina]] idejas ("Progress dzīvnieku un augu valstī"). Gnozeoloģisko problē°u apskatē sliekdamies uz sensuālismu, Pisarevs tomēr noraidoši raudzījās uz empīrismu ("Nenobriedušas domas kļūmes", 1864.), uzsverot radošās fantāzijas nozīmi. Kā mākslas kritiķis noliedza "tīrās mākslas" ideju, par svarīgāko uzskatot "mākslas utilitārismu" un uzskatīdams to par vienu no zinātniskā progresa kavēkliem ("Estētikas iznīcināšana", 1865., "Puškins un Beļinskis", 1865.). | Par savas darbības pamatmērķi uzskatīja atrisināt "jautājumu par izsalkušajiem un neapģērbtajiem ļaudīm", uzskatos sliecās uz [[Sociālisms|sociālisma]] ideju, taču neviena no tā laika koncepcijām viņu neapmierināja. Kaut arī atzina vardarbības leģitimitāti, mainot netaisnīgus sociālpolitiskos apstākļus (""O.Konta vēsturiskās idejas", 1865., "Domājošais proletariāts", 1865., "Negatīvu doktrīnu popularizētāji", 1866., "Heinrihs Heine", 1867. u.c.), priekšroku deva idejai par pakāpeniskām sociālām pārmaiņām, kuru mērķis būtu radikāli pārveidot sabiedriskos institūtus, izglītot tautu, palielināt (ar izglītošanas palīdzību) darba ražīgumu un uzlabot vienkāršās tautas dzīves apstākļus. Savās idejās akcentēja zinātnes īpašo lomu sabiedrības izglītošanas un reformēšanas procesā. Visai krasi nostājās pret reliģiju un [[Misticisms|misticismu]] ("Platona ideālisms", 1861. u.c.), kas lielā mērā noteica viņa opozīciju Hēgeļa "spekulatīvajam ideālismam". Uzskatos tuvs Molešota un Fogta teorijām, kuras augstu vērtēja ("Molešota fizioloģiskās skices", 1861., "Dzīvības process", 1861., "Fizioloģiskas ainas", 1862.). Viens no pirmajiem Krievijā sāka popularizēt [[Darvins Čārlzs Roberts|Darvina]] idejas ("Progress dzīvnieku un augu valstī"). Gnozeoloģisko problē°u apskatē sliekdamies uz sensuālismu, Pisarevs tomēr noraidoši raudzījās uz empīrismu ("Nenobriedušas domas kļūmes", 1864.), uzsverot radošās fantāzijas nozīmi. Kā mākslas kritiķis noliedza "tīrās mākslas" ideju, par svarīgāko uzskatot "mākslas utilitārismu" un uzskatīdams to par vienu no zinātniskā progresa kavēkliem ("Estētikas iznīcināšana", 1865., "Puškins un Beļinskis", 1865.). | ||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://az.lib.ru/p/pisarew_d/ Писарев, Дмитрий Иванович в библиотеке Максима Мошкова] | ||
[[Kategorija:P]] | [[Kategorija:P]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. septembris, plkst. 15.23
Pisarevs Dmitrijs (Писарев Дмитрий Иванович, 1840.-1868.) - muižnieks, domātājs, publicists.
Dzimis 1840. gada 2.(14.) oktobrī Znamenskas muižā, Orlas guberņā (село Знаменское, Елецкий уезд, Орловская губерния), Krievijas impērijā. Kā publicists sācis strādāt 1859. gadā žurnālā "Rassvet" (Рассвет). 1861. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti. Sācis strādāt kā kritiķis žurnālā "Russkoje slovo" (Русское слово). Arestēts par to, ka publikācijās, aizstāvot Hercenu, pieļāvis pretvalstiski traktējamus izteikumus, un 1862.-1867. gados ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī (Петропавловская крепость). 1867.-1868. gados rakstījis žurnālos "Djelo" (Дело) un "Otečestvennije zapiski" (Отечественные записки). Noslīka 1868. gada 4.(16.) jūlijā Dubultos, peldoties jūrā.
Par savas darbības pamatmērķi uzskatīja atrisināt "jautājumu par izsalkušajiem un neapģērbtajiem ļaudīm", uzskatos sliecās uz sociālisma ideju, taču neviena no tā laika koncepcijām viņu neapmierināja. Kaut arī atzina vardarbības leģitimitāti, mainot netaisnīgus sociālpolitiskos apstākļus (""O.Konta vēsturiskās idejas", 1865., "Domājošais proletariāts", 1865., "Negatīvu doktrīnu popularizētāji", 1866., "Heinrihs Heine", 1867. u.c.), priekšroku deva idejai par pakāpeniskām sociālām pārmaiņām, kuru mērķis būtu radikāli pārveidot sabiedriskos institūtus, izglītot tautu, palielināt (ar izglītošanas palīdzību) darba ražīgumu un uzlabot vienkāršās tautas dzīves apstākļus. Savās idejās akcentēja zinātnes īpašo lomu sabiedrības izglītošanas un reformēšanas procesā. Visai krasi nostājās pret reliģiju un misticismu ("Platona ideālisms", 1861. u.c.), kas lielā mērā noteica viņa opozīciju Hēgeļa "spekulatīvajam ideālismam". Uzskatos tuvs Molešota un Fogta teorijām, kuras augstu vērtēja ("Molešota fizioloģiskās skices", 1861., "Dzīvības process", 1861., "Fizioloģiskas ainas", 1862.). Viens no pirmajiem Krievijā sāka popularizēt Darvina idejas ("Progress dzīvnieku un augu valstī"). Gnozeoloģisko problē°u apskatē sliekdamies uz sensuālismu, Pisarevs tomēr noraidoši raudzījās uz empīrismu ("Nenobriedušas domas kļūmes", 1864.), uzsverot radošās fantāzijas nozīmi. Kā mākslas kritiķis noliedza "tīrās mākslas" ideju, par svarīgāko uzskatot "mākslas utilitārismu" un uzskatīdams to par vienu no zinātniskā progresa kavēkliem ("Estētikas iznīcināšana", 1865., "Puškins un Beļinskis", 1865.).
Literatūra par šo tēmu
- Pirons no Elidas. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 329.-330. lpp.
