Atšķirības starp "Pizakane Karlo" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Karlo Pizakane''' (''Carlo Pisacane'', 1818.-1857.) - [[muižnieks]], revolucionārs, publicists | + | '''Karlo Pizakane''' (''Carlo Pisacane'', 1818.-1857.) - [[muižnieks]], virsnieks, revolucionārs, publicists. |
| − | Dzimis 1818. gada 22. augustā Neapolē, [[Hercogs|hercoga]] ģimenē. Guvis savam laikam spīdošu izglītību, militārā inženiera grādu. Pēc augstskolas absolvēšanas dienēja [[Neapoles karaliste]]s armijā, no kuras demobilizējās 1847. gadā. Emigrēja uz Londonu. Kādu laiku dienēja [[Francijas ārzemnieku leģions|Francijas ārzemnieku leģionā]] Alžīrā. Sākoties revolucionārajai kustībai Itālijā, iesaistījās tajā. Piedalījās Lombardijas karā ar Austriju (1849.) kā [[Romas republika]]s armijas štāba priekšnieks. Kad Francijas armija ieņē°a Romu, atkal emigrēja - dzīvoja kādu laiku Londonā, Ženēvā, Lozannā, Dženovā ([[Pjemontas karaliste]]). Šajā laikā aizrāvās ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju, savos uzskatos visai radikāls. Uzskatot [[Parlamentārā monarhija|parlamentāro monarhiju]] par tikpat netaisnīgu kā [[Absolūtā monarhija|absolūto monarhiju]], tālijas uzplaukumu nākotnē saistīja ar sociālisma iedibināšanu. Uzskatīdams privātīpašumu par galveno cēloni, kāpēc sabiedrība sašķēlusies antagoniskās [[Šķira|šķirās]], aicināja no tā atteikties, pāriet uz sabiedrisko īpašumu, bet ražošanu pārorientēt uz kooperāciju, tā likvidējot sociālo nevienlīdzību un netaisnīgumu. Būdams savos uzskatos visai radikāls, aicināja [[zemniecība]]s [[revolūcija]]s ceļā ekspropriēt [[Buržuāzija|buržuāziju]] un lielos zemes īpašniekus. Krasi nostājās pret reliģiju. Tajā pašā laikā noraidīja franču sociālistu koncepcijas, balstītas uz "nācijas" prioritāti, sliecoties būt tuvāks [[Anarhisms|anarhismam]] ar tā saukli par "brīvību un asociāciju". Sarakstījis "Karš Itālijā 1848.-1849." (1851.) un "Vēsturiski politiski militāri raksti par Itāliju" (4 sējumos, 1858.-1860.). 1857. gada jūnijā ar insurgentu grupu Džovanni Nikotero vadībā devās uz Neapoli aizsākt tautas sacelšanos, taču, nesaņēmis gaidīto atbalstu, tika pēc dažām militāri veiksmīgām operācijām (Poncas salas cietuma ieņemšana, Sapri ieņemšana) sakauts un vienība iznīcināta. | + | Dzimis 1818. gada 22. augustā Neapolē, Sandžovani [[Hercogs|hercoga]] ģimenē. Guvis savam laikam spīdošu izglītību, militārā inženiera grādu. Pēc augstskolas absolvēšanas dienēja [[Neapoles karaliste]]s armijā, no kuras demobilizējās 1847. gadā. Emigrēja uz Londonu. Kādu laiku dienēja [[Francijas ārzemnieku leģions|Francijas ārzemnieku leģionā]] Alžīrā. Sākoties revolucionārajai kustībai Itālijā, iesaistījās tajā. Piedalījās Lombardijas karā ar Austriju (1849.) kā [[Romas republika]]s armijas štāba priekšnieks. Kad Francijas armija ieņē°a Romu, atkal emigrēja - dzīvoja kādu laiku Londonā, Ženēvā, Lozannā, Dženovā ([[Pjemontas karaliste]]). Šajā laikā aizrāvās ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju, savos uzskatos visai radikāls. Uzskatot [[Parlamentārā monarhija|parlamentāro monarhiju]] par tikpat netaisnīgu kā [[Absolūtā monarhija|absolūto monarhiju]], tālijas uzplaukumu nākotnē saistīja ar sociālisma iedibināšanu un "atgriešanos pie dabas likumiem". Uzskatīdams privātīpašumu par galveno cēloni, kāpēc sabiedrība sašķēlusies antagoniskās [[Šķira|šķirās]], aicināja no tā atteikties, pāriet uz sabiedrisko īpašumu, bet ražošanu pārorientēt uz kooperāciju, tā likvidējot sociālo nevienlīdzību un netaisnīgumu. Būdams savos uzskatos visai radikāls, aicināja [[zemniecība]]s [[revolūcija]]s ceļā ekspropriēt [[Buržuāzija|buržuāziju]] un lielos zemes īpašniekus. Bija pārliecināts, ka tauta ir gatava revolūcijai, taču nav gatava pašpārvaldei, tāpēc pēc revolūcijas varu uzurpēs kāds savtīgi orientēts mazākums, ja vien indivīda tiesības negarantēs konstitūcija, kuru nevarēs pēc tam koriģēt mazākuma interesēs. Krasi nostājās pret reliģiju. Tajā pašā laikā noraidīja franču sociālistu koncepcijas, balstītas uz "nācijas" prioritāti, sliecoties būt tuvāks [[Anarhisms|anarhismam]] ar tā saukli par "brīvību un asociāciju". Sarakstījis "Karš Itālijā 1848.-1849." (1851.) un "Vēsturiski politiski militāri raksti par Itāliju" (4 sējumos, 1858.-1860.). 1857. gada jūnijā ar insurgentu grupu Džovanni Nikotero vadībā devās uz Neapoli aizsākt tautas sacelšanos, taču, nesaņēmis gaidīto atbalstu, tika pēc dažām militāri veiksmīgām operācijām (Poncas salas cietuma ieņemšana, Sapri ieņemšana) sakauts un vienība iznīcināta, Karlo Pizakane - 2. jūlijā Sancā (''Sanza'') nogalināts sadursmē. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| 9. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | * [http://www.hls-dhs-dss.ch/textes/d/D24669.php Pisacane, Carlo - Historisches Lexikon der Schweiz] | ||
| + | ---- | ||
| + | * [http://allpersons.name/index.php?option=com_content&task=view&id=431&Itemid=10 Карло Пизакане] | ||
[[Kategorija:P]] | [[Kategorija:P]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. septembris, plkst. 10.36
Karlo Pizakane (Carlo Pisacane, 1818.-1857.) - muižnieks, virsnieks, revolucionārs, publicists.
Dzimis 1818. gada 22. augustā Neapolē, Sandžovani hercoga ģimenē. Guvis savam laikam spīdošu izglītību, militārā inženiera grādu. Pēc augstskolas absolvēšanas dienēja Neapoles karalistes armijā, no kuras demobilizējās 1847. gadā. Emigrēja uz Londonu. Kādu laiku dienēja Francijas ārzemnieku leģionā Alžīrā. Sākoties revolucionārajai kustībai Itālijā, iesaistījās tajā. Piedalījās Lombardijas karā ar Austriju (1849.) kā Romas republikas armijas štāba priekšnieks. Kad Francijas armija ieņē°a Romu, atkal emigrēja - dzīvoja kādu laiku Londonā, Ženēvā, Lozannā, Dženovā (Pjemontas karaliste). Šajā laikā aizrāvās ar sociālisma ideju, savos uzskatos visai radikāls. Uzskatot parlamentāro monarhiju par tikpat netaisnīgu kā absolūto monarhiju, tālijas uzplaukumu nākotnē saistīja ar sociālisma iedibināšanu un "atgriešanos pie dabas likumiem". Uzskatīdams privātīpašumu par galveno cēloni, kāpēc sabiedrība sašķēlusies antagoniskās šķirās, aicināja no tā atteikties, pāriet uz sabiedrisko īpašumu, bet ražošanu pārorientēt uz kooperāciju, tā likvidējot sociālo nevienlīdzību un netaisnīgumu. Būdams savos uzskatos visai radikāls, aicināja zemniecības revolūcijas ceļā ekspropriēt buržuāziju un lielos zemes īpašniekus. Bija pārliecināts, ka tauta ir gatava revolūcijai, taču nav gatava pašpārvaldei, tāpēc pēc revolūcijas varu uzurpēs kāds savtīgi orientēts mazākums, ja vien indivīda tiesības negarantēs konstitūcija, kuru nevarēs pēc tam koriģēt mazākuma interesēs. Krasi nostājās pret reliģiju. Tajā pašā laikā noraidīja franču sociālistu koncepcijas, balstītas uz "nācijas" prioritāti, sliecoties būt tuvāks anarhismam ar tā saukli par "brīvību un asociāciju". Sarakstījis "Karš Itālijā 1848.-1849." (1851.) un "Vēsturiski politiski militāri raksti par Itāliju" (4 sējumos, 1858.-1860.). 1857. gada jūnijā ar insurgentu grupu Džovanni Nikotero vadībā devās uz Neapoli aizsākt tautas sacelšanos, taču, nesaņēmis gaidīto atbalstu, tika pēc dažām militāri veiksmīgām operācijām (Poncas salas cietuma ieņemšana, Sapri ieņemšana) sakauts un vienība iznīcināta, Karlo Pizakane - 2. jūlijā Sancā (Sanza) nogalināts sadursmē.
Literatūra par šo tēmu
- Pizakane Karlo. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 330. lpp.
