Atšķirības starp "Radiščevs Aleksandrs" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Aleksandrs Radiščevs''' (''Радищев Александр Николаевич'', 1749.-1802.) - [[muižnieks]], rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs. | '''Aleksandrs Radiščevs''' (''Радищев Александр Николаевич'', 1749.-1802.) - [[muižnieks]], rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs. | ||
| − | Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1762. gadā uzņemts [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists ([[Titulārpadomnieks|titulārpadomnieka]] pakāpē) [[Krievijas impērijas Senāts|Senātā]], taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona [[Ģenerālanšefs|ģenerālanšefa]] Brusa štābā kā [[oberauditors]] (''обер-аудитор''), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (''коммерц-коллегия'' - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un [[Didro Denī|Didro]] idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā | + | Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, [[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]]. 1762. gadā uzņemts [[Pāžu korpuss|Pāžu korpusā]]. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists ([[Titulārpadomnieks|titulārpadomnieka]] pakāpē) [[Krievijas impērijas Senāts|Senātā]], taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona [[Ģenerālanšefs|ģenerālanšefa]] Brusa štābā kā [[oberauditors]] (''обер-аудитор''), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (''коммерц-коллегия'' - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un [[Didro Denī|Didro]] idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā pārtulkoja [[Mablī Gabriels Bonno de|Mablī]] darbu "Pārdomas par Grieķijas vēsturi", kur piezīmēs izteicies par [[Absolūtisms|patvaldību]] kā par "cilvēka dabai vispretīgāko stāvokli". 1782. gadā "Vēstules draugam, kas dzīvo Toboļskā" (''Письма к другу, жительствующему в Тобольске'') uzsvēris, ka neviens monarhs nekad nav atteicies un neatteiksies no varas "tautas brīvības" dēļ. Odā "Brīvība" (1783.) kā "lielo paraugu" apjūsmoja Anglijas revolūcijas paraugu un karalim piespriesto nāvessodu, Ziemeļamerikas kolonistu bruņoto cīņu par neatkarību. Aprakstot "cietēju sabiedrību" ("F.V.Ušakova dzīves gājums, Житие Федора Васильевича Ушакова с приобщением некоторых его сочинений", 1789.) postulēja, ka vienīgais ceļš uz brīvību esot bruņota sacelšanās. Zināmākais darbs ir "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (1790., drukāts paša namā ierīkotajā tipogrāfijā), kurā viņš izvirzīja domu, ka no pakāpeniskām liberālām reformām maz jēgas, tautu vajagot izglītot, lai tā kļūtu brīva, kritizēja impērijā valdošo kārtību. 4.9.1790. par "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (''Путешествие из Санкт-Петербурга в Москву'') notiesāts uz nāvi, tad apžēlots un 1792. gadā izsūtīts trimdā uz Sibīriju (''Илимский острог''), kur atradās līdz 1797. gadam. Izsūtījumā Radiščevs pievērsās filosofijai (Par cilvēku, tā mirstīgumu un nemirstīgumu", 1792.) un publicistikai. Miris 1802. gada 12.(24.) septembrī, izdarot pašnāvību. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. novembris, plkst. 10.29
Aleksandrs Radiščevs (Радищев Александр Николаевич, 1749.-1802.) - muižnieks, rakstnieks, publicists, antimonarhistisks domātājs.
Dzimis 1749. gada 20.(31.) augustā Pēterburgā, Krievijas impērijā. 1762. gadā uzņemts Pāžu korpusā. 1766.-1770. gados studējis jurisprudenci Leipcigas universitātē, kur aizrāvies ar filosofiju. Pēc atgriešanās Pēterburgā, iestājās valsts civildienestā - sākumā kā protokolists (titulārpadomnieka pakāpē) Senātā, taču sliktās krievu valodas zināšanas kavēja veidot veiksmīgu karjeru. Uzsāka dienestu Pēterburgas garnizona ģenerālanšefa Brusa štābā kā oberauditors (обер-аудитор), demobilizējās 1775. gadā. 1778. atkal iestājās civildienestā, šoreiz Komerckolēģijā (коммерц-коллегия - ministrijā), 1788. gadā pārejot darbā muitas dienestā. Savos politiskajos uzskatos ļoti iespaidojies no Reināla "Abu Indiju vēstures" un Didro idejām. Nopietni apguvis krievu valodu, 1733. gadā pārtulkoja Mablī darbu "Pārdomas par Grieķijas vēsturi", kur piezīmēs izteicies par patvaldību kā par "cilvēka dabai vispretīgāko stāvokli". 1782. gadā "Vēstules draugam, kas dzīvo Toboļskā" (Письма к другу, жительствующему в Тобольске) uzsvēris, ka neviens monarhs nekad nav atteicies un neatteiksies no varas "tautas brīvības" dēļ. Odā "Brīvība" (1783.) kā "lielo paraugu" apjūsmoja Anglijas revolūcijas paraugu un karalim piespriesto nāvessodu, Ziemeļamerikas kolonistu bruņoto cīņu par neatkarību. Aprakstot "cietēju sabiedrību" ("F.V.Ušakova dzīves gājums, Житие Федора Васильевича Ушакова с приобщением некоторых его сочинений", 1789.) postulēja, ka vienīgais ceļš uz brīvību esot bruņota sacelšanās. Zināmākais darbs ir "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (1790., drukāts paša namā ierīkotajā tipogrāfijā), kurā viņš izvirzīja domu, ka no pakāpeniskām liberālām reformām maz jēgas, tautu vajagot izglītot, lai tā kļūtu brīva, kritizēja impērijā valdošo kārtību. 4.9.1790. par "Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu" (Путешествие из Санкт-Петербурга в Москву) notiesāts uz nāvi, tad apžēlots un 1792. gadā izsūtīts trimdā uz Sibīriju (Илимский острог), kur atradās līdz 1797. gadam. Izsūtījumā Radiščevs pievērsās filosofijai (Par cilvēku, tā mirstīgumu un nemirstīgumu", 1792.) un publicistikai. Miris 1802. gada 12.(24.) septembrī, izdarot pašnāvību.
Literatūra par šo tēmu
- Radiščevs Aleksandrs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
- Aleksandrs Radiščevs. Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu. - Liesma: Rīga, 1978., 258 [3] lpp.
