Ģenerālkapteinija

Ģenerālkapteinija jeb kapteinija (sp. Capitanía General, angl. Captaincy General, Captaincy, vāc. Generalkapitanat, Kapitanat, fr. Capitainerie generale, Capitainerie) - teritorija spāņu un portugāļu kolonijās Amerikas kontinentā XVI-XIX gs., kuru pārvaldīja karaļa iecelts ģenerālkapteinis. De iure ietilpa kādā vicekaralistē, bet praksē parasti bija patstāvīga administratīvi teritoriālas vienība. Portugāles Brazīlija ap 1534. gadu bija sadalīta 13 ģenerālkapteinijās: Maranao, Kearā, Riograndē, Itamarakā, Pernambuko, Bahijā, Ileusā, Portosegurā, Espiritosantā, Saotomā, Saovicentē, Santamarā, Santanā. Spāņu valdījumos zināmākās kapteinijas bija: Puertoriko (1580.), Jaunspānija (1524., vicekaraliste no 1535.), Peru (1528., vicekaraliste no 1542.), Sandomingo (1540.), Čīle (1541.), Gvatemala (ģenerālkapteinija no 1609.), Jukatana (1564.), Filipīnas (1565.), Jaunā Granāda (1563., vicekaraliste no 1717.), Kuba (1764.), Venecuēla (1777.).

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 74. lpp.