Ģeopolitika
Ģeopolitika – vēstures un politoloģijas starpdisciplīna, kura pēta politisko un ģeogrāfisko faktoru mijiedarbību. Klasiskās ģeopolitikas pamatā ir ģeogrāfiskais determinisms, militāri stratēģiskās teorijas (kontrole pār stratēģiski nozīmīgiem punktiem ļauj kontrolēt milzīgas teritorijas) un skatījums uz vēsturi civilizāciju līmenī. Tradicionālie rādītāji, kurus analizē ģeopolitika – atsevišķu valstu ģeogrāfiskie, politiskie, ekonomiskie, militārie, ekoloģiskie, demogrāfiskie kā arī kultūras, reliģiskie un nacionālie parametri. No vienas puses ģeopolitika pēta konkrētu valstu attīstības perspektīvas, motivējot un virzot to ārpolitiku, bet no otras – nodarbojas ar izteikti teorētiskiem ideālo modeļu meklējumiem.
Klasiskajā ģeopolitikā arī pastāv dažādi skatījumi uz starpvalstu attiecībām. Pēc II pasaules kara vadošajā angloamerikāniskajā tradīcijā dominē konkurences motīvi – teorijas balstās un apgalvojumu par talasokrātijas (jūras valstu jeb “salu”) un telulokrātijas (sauszemes valstu jeb kontinenta) nebeidzamo cīņu, jo katram valstu veidam ir savs vērtību sistēmu vektors. Starp galvenajiem pretiniekiem (talasokrātiju jeb atlantismu agrāk Lielbritānijas, bet tagad ASV personā un kontinentālisma bastionu jeb “sirds zemi” (heartland) Krieviju) atrodas tā dēvētā piekraste (rimland), pie kuras pieskaitāma arī Latvija – salīdzinoši ne tik nozīmīgu valstu josla, par ietekmi kurās tad arī cīnās galvenie spēlētāji. Jāpiebilst arī, ka bez ASV – Lielbritānijas alianses un Krievijas par globāla līmeņa spēlētājiem klasiskajā ģeopolitikā tiek uzskatītas arī Vācija (“Eiropas atslēga”) un Japāna (“Tālo Austrumu atslēga”), bet par otrā ešelona valstīm, kuras ievērojami ietekmē notikumus reģionos, taču ne globālā līmenī (kas gan nenozīmē, ka šīs valstis necenšas to darīt), uzskata Franciju, Indiju un Ķīnu. Savukārt vācu klasiskā skola priekšplānā izvirza hegemonijas – pakļautības (centrs – perifērija) attiecības, sludinot nepieciešamību veidot tā dēvētās Lielās telpas jeb pankontinetus – pa meridiāniem izvietotas kontinentālu mērogu valstu apvienības, kuras apvienojusi nācija – hegemons. Galvenā uzmanība ir veltīta tieši Lielo telpu izveidei, nevis tam, kādas veidosies šo telpu savstarpējās attiecības. Trešā nozīmīgāka – klasiskā franču skola – par būtiskāko uzskata lokālu un reģionālu pretrunu risināšanu uz kooperācijas un liberālo brīvību pamatiem. Franču ģeopolitiķu klasiskajos darbos dominē viedoklis, ka līdzīgā veidā tiks atrisinātas arī pretrunas starp jūru un kontinentu.
Aizvien lielāku popularitāti gūst no ģeopolitikas atvasinātā ģeoekonomika, kur par galvenajiem spēlētājiem tiek uzskatītas vairs ne nacionālās valstis, bet gan ekonomiskie centri, kuru attiecības analizē ģeoekonomika, akcentējot vairs ne politiskās un kultūras, bet gan ekonomiskās pretrunas.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 144. lpp.
- Hantingtons S. Civilizāciju sadursme. - Jumava: Rīga, 2012. - 376 lpp. ISBN 9789934111754
- Kisindžers Henrijs. Diplomātija. - Jumava: Rīga, 2005. - 1008 lpp. ISBN 9984059707
