ASV pilsoņu karš

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
ASV sadalīšanās
karadarbības pamatvirzieni
Pēc kaujas pie Getisburgas (1863.)
Pkarojošo pušu uniformas

Pilsoņu karš Amerikas Savienotajās Valstīs (The Civil War of United States of America) - karš Ziemeļamerikā starp ASV (23 štati) un Amerikas Valstu Konfederāciju (11 štati) - jeb Ziemeļiem un Dienvidiem, - laikā no 1861. gada līdz 1865. gadam. Asiņainākajā karā Savienoto Valstu vēsturē bojā gāja vairāk nekā 500 000 cilvēku: rēķinot abās pusēs kopā, bija 624 000 kritušo (364 000 amerikāņu un 260 000 konfederātu) un 472 000 ievainoto. Karš bija tieši skāris vairāk nekā 1 000 000, bet, ja pieskaita kritušo un ievainoto ģimenes, - gandrīz 6 000 000 cilvēku.

Pilsoņu kara galvenais iemesls bija sekcionālisms valsts attīstībā, kad sabiedrība sāka diferencēties nevis pēc etniskā, sociālā vai politiskā principa, bet primāri pēc reģionālās piederības. Rezultātā aktualizējās jautājums par štatu (pavalstu) un valsts interešu primaritāti, kas izpaudās atšķirīgā Konstitūcijas interpretācijā un noveda pie federālisma krīzes un bruņota konflikta.

  • Pirmā Ziemeļu un Dienvidu nesaprašanās bija par muitas tarifu politiku, t.s. "tarifu cīņa", kas aizsākās pēc ASV un Lielbritānijas 1812. gada kara un turpinājās līdz Pilsoņu karam, bet tā īsti tā arī netika atrisināta, jo nebija iespējams panākt vienprātību visas valsts interešu labā, ja daļai štatu tāpēc jācieš ievērojamus zaudējumus. Strīda pamatā bija Pārstāvju palātas spīkera, vigu pārstāvja Henrija Kleja (Henry Clay) izstrādātā un 1816. gadā Kongresā pieņemtā protekcionisma politika, kuras mērķis bija ar augstu muitas tarifu palīdzību veicināt vājās un konkurēt nespējīgās ASV rūpniecības nostiprināšanos un attīstību (80% rūpniecības uzņēmumu atradās Ziemeļos). 1824. gadā tarifus vēl paaugstināja un piemēroja vēl plašākam preču klāstam no Eiropas. Dienvidu štatiem tas sagādāja zaudējumus, jo nācās iepirkt vai nu tarifu sadārdzināto produkciju no Eiropas, vai daudz nekvalitatīvākās, taču arī nesamērīgi dārgās rūpniecības preces no Ziemeļiem. Valsts ekonomiskās nostabilizēšanas un nacionālās rūpniecības vārdā Dienvidu štati gan izrādīja neapmierinātību, taču maksāja, līdz pirms 1828. gada prezidenta vēlēšanām tarifi kļuva par iekšpolitikas ieroci. Pacēla muitas tarifus izejmateriāliem, īpaši vilnai, lai iegūtu Rietumu aitu audzētāju balsis, bet pārējām precēm paaugstināja līdz 37% no preces vērtības (lielāko daļu iegūto līdzekļu novirzīja Ziemeļiem). Šāda politika Dienvidu štatiem gadā izmaksāja 100 000 000 dolārus, bet neko nedeva pretī, jo dienvidos ražoja pasaulē lētāko kokvilnu, kam protekcija nebija vajadzīga. Ziemeļi faktiski kļuva arvien bagātāki, pateicoties ekonomiski attīstītāko Dienvidu naudai (ASV Dienvidi pirms Pilsoņu kara deva 60% valsts eksporta, kaut iedzīvotāji bija tikai 40%; tekstilrūpniecībā un metālapstrādē Dienvidi ieņēma attiecīgi 6. un 8. vietu pasaulē, esot viena no pasaules spēcīgākajām ekonomikām). Kongresā ko mainīt Dienvidu deputāti nevarēja, jo ASV politiskās partijas līdz XIX gs. vidum nebija reģionālas, bet gan vispārnacionālas. Nespējot panākt sev vēlamos brīvā tirgus noteikumus, jau 1832. gadā Dienvidkarolīnas štats paziņoja, ka Kongresa lēmumus neievēros, veidos savu valdību, un piedraudēja ar izstāšanos no savienības. Situācija saasinājās tik tālu, ka prezidents Endrjū Džeksons jau bija gatavs lietot militāru spēku, taču izdevās problēmu nogludināt politiski, iztrādājot pakāpenisku muitas tarifu samazināšanas plānu.
  • Otra nesaprašanās balstījās uz Ziemeļu un Dienvidu štatu senatoru balsu līdzsvaru Senātā, ko draudēja izjaukt ASV ekspansija uz Rietumiem, pievienotajām teritorijām kļūstot par jauniem štatiem ar saviem pārstāvjiem Senātā, kas nozīmētu Dienvidu politiskās ietekmes vājināšanos un nokļūšanu mūžīgas "slaucamas govs" statusā. Bez tam šis jautājums bija visai cieši saistīts ar verdzības jautājumu, proti, Ziemeļi vēlējās uzspiest Dienvidiem verdzības un brīvlaisto vergu lokalizēšanu Dienvidos, lai baltie varētu netraucēti apgūt jaunās teritorijas un tur netraucēti dzīvot bez nēģeru klātbūtnes un konkurences. Pirms Pilsoņu kara ārpus Dienvidiem dzīvoja aptuveni 250 000 brīvo melnādaino iedzīvotāju, taču lielākajā daļā Ziemeļu štatu tiem nebija vēlēšanu tiesību un tie tika dažādi ierobežoti. Jaunie rietumu štati - Ilinoisa un Kanzasa, - pat pieņēma īpašus likumus, kas liedza brīvajiem nēģeriem iebraukt šajos štatos. Tas neapmierināja Dienvidu štatus, jo to ekonomika bija strauji augoša, arī vergu skaits pieauga par 27% dekādē, tāpēc Dienvidi juta vitālu nepieciešamību paplašināties rietumu virzienā, nevis atstāt šis zemes ziemeļniekiem, kuru skaits palielinājās uz imigrantu no Eiropas rēķina, un kuri migrēja uz rietumiem. Tāpēc strīdi par rietumu teritoriju piederību radīja vairākas (1820., 1850.) iekšpolitiskas krīzes.

50. gados situācija mainījās, sabrūkot vigu partijai un vispārnacionālo partiju sistēmai. Turpmāk abas - demokrātu partija un jaunā republikāņu partija, - pārstāvēja nevis valsti kopumā, bet koncentrējās štatos: demokrāti Dienvidos, bet republikāņi Ziemeļos. ASV prezidents un tā vēlēšanas bija palicis kā gandrīz vai vienīgais valsts vienotības garants. Tādēļ saprotama ir 1860. gada prezidenta vēlēšanu krīze, kad visiespējamākais kandidāts uz šo posteni bija Abrahams Linkolns (Abraham Lincoln). Viņš nebija abolicionists (vispār līdz 45 gadu vecumam nebija izteicies par verdzības jautājumu, jo nesaskatīja tajā problēmu), tomēr viņa programma pirms vēlēšanām tika deklarēta skaidri: Linkolns garantēja verdzības saglabāšanos (virkne štatu, kuros pastāvēja verdzība - Mērilenda, Delavēra, Kentuki un Misūri, - palika ASV sastāvā), garantēja publisko tiesību neattiecināšanu uz brīvajiem melnajiem, taču bija kategoriski pret verdzību un melnādainajiem jaunajās rietumu teritorijās, jo uzskatīja, ka ASV attīstības nākotne ir brīvo fermeru zeme, un to īstenos nabadzīgie imigranti no Eiropas, kuriem Dienvidos vietas nav. Dienvidos saprata, ka aizliegums apgūt jaunas teritorijas rietumos nozīmē ar laiku Dienvidu ekonomikas stagnāciju un politisko atkarību no Ziemeļu gribas un interesēm, tāpēc bija kategoriski pret Linkilna ievēlēšanu. Linkolns Dienvidos nesaņēma nevienu balsi elektoru kolēģijās, un tas ļāva dienvidniekiem uzskatīt, ka Linkolns nav viņu prezidents un pienācis brīdis no savienības izstāties. Tāpēc, pat nesagaidot Linkolna inaugurāciju, Dienvidu štati viens pēc otra - Dienvidkarolīna, Misisipi, Florida, Alabama, Džordžija, Luiziāna un Teksasa - izstājās no savienības ("secesija no ūnijas”), apvienojoties un izveidojot jaunu valsti: Amerikas valstu Konfederāciju (par jaunās valsts galvaspilsētu pasludināja Ričmondu Virdžīnijā), par kuras prezidentu ievēlēja Džefersonu Deivisu (savā inaugurācijas runā viņš uzsvēra, ka vienīgais, ko Dienvidi vēlas, ir - lai liek viņus mierā).

Tā kā ASV valdība neatzina dienvidu štatu konstitucionālās tiesības izstāties no savienības (ASV Konstitūcijā nebija ne paredzēta izstāšanās procedūra, ne atrunāta izstāšanās neiespējamība), prezidents Linkolns, izmantojot virspavēlnieka tiesības, nolēma situāciju eskalēt, atsakoties evakuēt Konfederācijas teritorijā esošā Dienvidkarolīnas Čarlstonas līča Samteras forta (Fort Sumter) garnizonu, bet gan fortu nostiprināt un apgādāt ar karamateriāliem. Savukārt Konfederācija sevi uzskatīja par neatkarīgu valsti, tā nevarēja pieļaut sveša karaspēka klātbūtni savā teritorijā, un vairākkārt ultimatīvi pieprasīja tā evakuāciju no viņu zemes (ko, savukārt, Linkolns forta komandierim majoram Robertam Andersonam bija aizliedzis). Konfederācija situāciju uztvēra kā apvainojumu un goda aizskārumu, tāpēc nolēma atgūt kontroli pār savu teritoriju ar spēku, 1861. gada 12. aprīlī uzsākot tā apšaudi. ASV valdība deklarēja, ka uzskatot Dienvidu štatus par dumpiniekiem, kas pametuši savu valsti, un nu uzbrukuši tai, un uzsāka karadarbību, izsludinot vispārēju mobilizāciju, Dienvidu piekrastes blokādi (uz ko reaģējot, no ASV izstājās un Konfederācijai pievienojās Tenesī, Arkanzasa, Ziemeļkarolīna un Virdžīnija). ASV vadmotīvs karā bija valsts vienotības atjaunošana, savukārt Konfederācijas lozungs kara laikā bija: "Par mūsu skaistajiem Dienvidiem".

Īsā laikā abas puses steidzās organizēt lielas armijas, izmantojot jau pastāvošās federālās armijas vienību kareivjus un virsniekus. Daudziem virsniekiem, kuri bija kopā studējuši virsnieku skolā Vestpointā, kalpojuši vienai valstij un kurus vienoja draudzība, nu bija jāizvēlas, kurā pusē cīnīties. Kara pirmajos divos gados visi karavīri (neskaitot virsniekus) bija brīvprātīgie (konfederātru armijā brīvprātīgi iestājās 90% dienesta vecumam atbilstošie vīrieši, ASV - 50%); kara trešajā gadā abas puses bija spiestas ķerties pie mobilizācijas. Tā kā lielāko daļu Ziemeļu iedzīvotāju veidoja imigranti no Eiropas, bet Dienvidos - XVII-XVIII gs. imigrācijas viļņu pēcteči, dažkārt literatūrā runā par karu starp amerikāņiem un imigrantiem. Pirmās lielākās militārās operācijas sākās Virdžīnijas štatā, netālu no Vašingtonas. ASV armijas daļas cieta sakāvi pēc sakāves, virspavēlnieks prezidents Linkolns bija spiests nomainīt vairākus augstākos armijas komandierus. Kara pirmajā gadā šķita, ka Konfederācija varēs aizstāvēt savu suverenitāti, kaut tikpat kā visas cīņas notika Dienvidu štatos, Konfederācijai aizstāvot savu teritoriju, tikai 1863. gadā konfederātu armija ģenerāļa Roberta Lī vadībā iebruka ASV Pensilvānijas štatā, kur pie Getisburgas (netālu no Mērilendas robežas) smagā kaujā cieta sakāvi. Karš bija ilgs un asiņains, abām pusēm ciešot lielus zaudējumus. Arī 1863. gada 22. septembra t.s. Emancipācijas Porklamācija militāri neko nedeva, toties nodemonstrēja ASV morālo pārākumu un lika Eiropā domāt, ka tā ir ASV abolicionisma politikas izpausme, kas rezultātā ietekmēja Eiropas nostāju, neatzīstot Konfederāciju de iure. 1864. gada rudenī bija jānotiek ASV prezidenta vēlēšanām, taču jau gada sākumā bija skaidrs, ka līdz vēlēšanām ne tikai neizdosies karā uzvarēt, bet pat gūt kādus vērā ņemamus panākumus, ja Konfederācijas pretestība netiks totāli salauzta. Prezidents Linkolns un armijas jaunais komandieris Uliss Grants pieņēma lēmumu īstenot jaunu karadarbības taktiku, kas būtu vērsta ne tikai pret Konfederācijas armiju, bet arī pret iedzīvotājiem: pavēlēja pārvērst plantācijas un fermeru saimniecības "izdegušā tuksnesī", kas faktiski nozīmēja karu pret civiliedzīvotājiem. Šī jaunā taktika visspilgtāk izpaudās ģenerāļa Šermana armijas gājienā cauri Džordžijas štatam, nogalinot visus, kas gadījās armijai ceļā - katrs pretējās puses vīrietis, sieviete vai bērns piedalās karā savā veidā, tāpēc uzskatāms par ienaidnieku. Līdz šim nepieredzēta karadarbībā bija ASV armijas īstenotā medikamentu piegādes blokāde ievainotajiem dienvidnieku karavīriem. 1865. gada aprīlī ģenerālis Jūlisīss Grānts pieņēma Konfederācijas armijas kapitulāciju (23. jūnijā Oklahomā padevās pēdējās konfederātu karaspēka vienības, kaut partizānu karš vēl turpinājās vairākus gadus). Padošanās līgumu parakstīja Konfederācijas armijas ģenerālis Roberts Lī.

Literatūra par šo tēmu

  • Zemīte Lilita. Amerikas Savienoto Valstu Pilsoņu karš: 150. gadskārta. // Latvijas vēsture. 2011., 2.(82.), 86.-93. lpp.
  • The War of the Rebellion: a Compilation of the Official Records of the Union and Confederate Armies - United States. War Dept.: Govt. Print. Off., Washington, 1880–1901
  • Angus Konstam. American Civil War Fortifications - Osprey Publishing Ltd, 2003
  • McPherson G.M. Battle Cry of Freedom. The Civil War Era - New York, 1988
  • Southern Historical Society Papers CD-Rom - H-Bar Enterprises 1st Edition, 1997, ISBN 0-7639-0084-2
  • Battles and Leaders of the Civil War / Clarence Buel, Robert Underwood Johnson (Ed.) - Century Co: New York, 4 Vol., 1884–1888
  • Marc Boatner III. Civil War Dictionary - Vintage Books, 1991, ISBN 0-679-73392-2
  • Frederick Dyer. Compendium of the Civil War - Morningside Bookshop, 1978, ISBN 0-89029-046-6
  • David J. Eicher. The Civil War in Books : An Analytical Bibliography - 1997, ISBN 0-252-02273-4
  • William F. Fox. Regimental Losses in the American Civil War: A Treatise on the Extent and Nature of the Mortuary Losses in the Union Regiments - Ebooksondisk.com, 2002, ISBN 1-932157-07-7
  • The Atlas of the Civil War / James M. McPherson (Ed.) - Running Press Book Publishers: Philadelphia, 2005, ISBN 0-7624-2356-0
  • Shelby Foote. The Civil War. A Narrative. 3 Vol. - New York, 1958–1974, ISBN 0-7126-9812-4
  • William C. Davis. Der amerikanische Bürgerkrieg – Soldaten, Generäle, Schlachten. - Bechtermünz Verlag, 256 S., ISBN 3-8289-0384-3
  • Michael Hochgeschwender. Der Amerikanische Bürgerkrieg. - C.H. Beck oHG: München, 2010, ISBN 978-3-406-56251-8
  • Marcus Junkelmann. Der Amerikanische Bürgerkrieg 1861–1865. - Weltbild Verlag, 1992, ISBN 3-89350-355-2, ISBN 978-3-89350-355-1
  • John Keegan. Der amerikanische Bürgerkrieg. - Rowohlt Verlag, 2010, ISBN 978-3-87134-668-2
  • Brian Holden Reid. Der Amerikanische Bürgerkrieg und die europäischen Einigungskriege. - Brandenburgisches Verlagshaus: Berlin, 2000, ISBN 3-89488-130-5
  • Udo Sautter. Der Amerikanische Bürgerkrieg 1861-1865 - Wissenschaftliche Buchgesellschaft Darmstadt: Darmstadt, 2009, ISBN 978-3-534-21970-4
  • Бурин С.Н. На полях сражений гражданской войны в США - Наука: Москва, 1988
  • Куропятник Г.П. Вторая американская революция - Москва, 1961
  • Иванов Р.Ф. Авраам Линкольн и Гражданская война в США - Москва, 1964

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=ASV_pilsoņu_karš&oldid=47751"