Arbuzovs Leonīds jaunākais

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Arbuzovs Leonīds juniors)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Arbusow junior.jpg

Leonīds Arbuzovs jun. (vc. Arbusow Leonid Hans Nikolaus, junior, kr. Леонид Леонидович Арбузов; 1882-1951) - Dr.phil., Dr.theol.h.c., LU vēstures profesors (1922-1935), Rostokas Universitātes goda doktors; biedrs Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrībā, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā un Ģenealoģijas biedrībā Mītavā, Mācītu igauņu biedrībā pie Tērbatas universitātes (kopš 1923. gada goda biedrs), Igaunijas Literāriskā biedrībā Rēvelē (kopš 1934. gada korespondētājs biedrs), Hansischer Geschichtsverein Lībekā, Filologu biedrībā, Rīgas Vēstures skolotāju biedrībā, Herdera biedrībā Rīgā.

Dzimis 1882. gadā Bauskā, vācbaltiešu vēsturnieka L. Arbuzova un Olgas (dzim. Anšicas) ģimenē. Vecākais no trim dēliem. Pamatizglītību ieguva fon Elca privātģimnāzijā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1902. gadā. Studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē (1902–1906), jau 1903. gadā sāka interesēties par vēsturi un apmeklēja lekcijas par Baltijas vēsturi, historiogrāfiju, arheoloģiju un paleogrāfiju. 1906. gadā L. Arbuzovs pabeidza Tērbatas universitāti ar can.theol. grādu un pēc tam pie Kurzemes konsistorijas nolika pārbaudījumus pro venia et pro ministerio. Studējis vēsturi Getingenas universitātē (1906-1909), kur ar disertāciju “Die Beziehungen des Deutschen Ordens zum Ablasshandel seit dem 15. Jahrhundert” ieguva Dr. phil. summa cum laude grādu. 1932. gadā kļuvis par dr.theol.h.c. No 1909. līdz 1910. gadam turpināja studijas Berlīnes universitātē, vienlaicīgi kā brīvprātīgais strādājot Berlīnes Etnogrāfijas muzeja aizvēstures nodaļā (Vorgeschichtliche Abteilung des Museums für Völkerkunde). 1910. gadā, lai paplašinātu redzesloku, apmeklējis arheoloģijas muzejus Kopenhāgenā, Stokholmā un Helsingforsā, kā arī darbojies Upsalas universitātes bibliotēkā.

1910. gadā atgriezies Kurzemē, iztiku pelnīja kā privātskolotājs. Sāka aktīvi nodarboties ar Latvijas vēstures pētniecību kā privātpētnieks (Privatgelehrter), bija Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības sekretārs. Sākot ar 1911. gadu, turpināja tēva uzsākto dokumentu krājuma “Livlandisches Urkundenbuch” un “Akten und Recesse der Livlandischen Standetage” izdošanu. Baltijas provinču vēstures un senvēstures biedrībā, sekretārs (1910-1935) – vēlāk, no 1935. līdz 1939. gadam, bijis tās valdes loceklis. 1914. saņēmis pasūtījumu no Baltijas jūras provinču vēstures un senvēstures biedrības rakstīt Baltijas Reformācijas laikmeta vēsturi.

Viens no nedaudzajiem zinātniekiem vēsturniekiem, kuri atradās Latvijā un, attiecīgi, viens no pirmajiem, kuru 1919. gada 17. septembrī uzaicināja strādāt par jaundibinātās Latvijas Universitātes mācībspēku Filoloģijas un filozofijas fakultātē, drīz pēc tam par stundu docentu vēsturā, par vecāko docentu, bet no 1922. gada 1. jūlija – par vēstures profesoru. 1923. gadā Arbuzovs devās uz Karalauču valsts arhīvu, bet no 1926. līdz 1929. gadam nodarbojās ar pētniecību Vatikāna arhīvā Romā. Paralēli bijis vēstures docents un profesors (1921-1931; 1936-1939) Herdera institūtā Rīgā. 1935. gada rudenī Leonīds Arbuzovs letonizācijas politikas ietvaros spiests atteikties no Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības sekretāra amata, paliekot par šīs biedrības valdes locekli, bet 1936. gadā Arbuzovu kā nelatvieti atbrīvoja no darba LU. 1939. gadā līdz ar lielāko vācbaltiešu daļu bijis spiests pamest Latviju. Līdz 1945. gadam vēstures profesors Pozenes Universitātē (mūsd. Poznaņa), vieslektors Latvijas Universitātē (1942-1944). Pēc 1945. gada Getingenas universitātē viduslaiku un jaunāko laiku vēstures lektors. Miris 1951. gada 16. februārī Getingenā.

Vatikāna arhīvā veiktā pētnieciskā darba rezultāti vēlāk tika atspoguļoti rakstu krājumā Latvijas Universitātes raksti – šajā izdevumā vairākās daļās tika publicēts pētījums Römischer Arbeitsbericht. Leonīds Arbuzovs publicējies arī citos periodiskajos izdevumos, piemēram, laikā no 1910. līdz 1930. gadam vairāki viņa raksti bija lasāmi Latvijas vācbaltiešu galvenajā avīzē Rigasche Rundschau; 20. gados arī Izglītības ministrijas mēnešrakstā – tur iekļautas viņa publikācijas par visagrākajiem rokrakstiem latviešu valodā, latviešu tēvreizi senajos tekstos, Vidzemes zemnieku tiesībām, raksts par Indriķa hronikas pētījumu stāvokli, kā arī dažas citu vēsturnieku veidoto darbu recenzijas. Zinātniskās intereses skāra galvenokārt Latvijas vēstures periodu līdz Ziemeļu karam - interesējās par Livonijas un Rīgas vēsturi, Reformāciju Livonijā, avotiem, pārvaldes organizāciju un tās darbību u. tml. Uzskatīja, ka ka Latvijas teritoriju XII gadsimtā apdzīvojis dažādu tautību konglomerāts un, ka tikai šo teritoriju iekļaušana kristīgajā Eiropā veicinājis latviešu un lībiešu tautību veidošanos, ka Indriķa hronikas autors nav bijis latvietis, ka pirms krustnešu iebrukuma te nav bijusi izpētes vērta oriģināla kultūra u.tml. Attiecīgi, Livonijas vēsturi pētīja, atšķirībā no latviešu vēsturniekiem, neņemot par pamatu latviešu etnisko vēsturi, bet gan zemes politiskās elites vēsturi un kultūru. Visai noraidoši raudzījies uz latviešu politisko nacionālismu un tā sadzīviskajām izpausmēm. Milzīga ir Arbuzova loma Latvijas vēstures dokumentu apzināšanā Eiropas arhīvos, to publicēšanā, tulkošanā un popularizēšanā, bet viņa zinātniskais mantojums latviešu valodā praktiski nav tulkots un ir latviešu interesentam svešs.

Literatūra par šo tēmu

  • Vēsturniekam Leonīdam Arbuzovam - 120. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002., Nr. 4., 204. lpp.
  • Wittram R. Leonid Arbusow, 1882–1951 // Zeitschrift für Ostforschung. 1 (1952), S. 109–114.
  • Leonid Arbusow (1882-1951) und die Erforschung des mittelalterlichen Livland. / Ilgvars Misāns und Klaus Neitmann (Hg.). - Böhlau: Köln/Weimar/Wien, 2014. 383 S. : il. ISBN 9783412222147

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Arbuzovs_Leonīds_jaunākais&oldid=73833"