Platons

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Aristokls no Atēnām)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Platon.png

Aristokls no Atēnām (Αριστοκλής ὁ Ἀθῆναι, Aristoklos hō Athēnai, ~427.-347. g.p.m.ē.), jeb Platons (Πλάτων, Plátōn - "druknais") - filosofs, Aristoteļa skolotājs, Akadēmijas izveidotājs. Tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem visu laiku Rietumu civilizācijas domātājiem, kura idejas joprojām sastopamas uzskatu pamatos arī mūsdienās, un skar gan politiku, mākslu un ētiku, gan arī metafiziku.

Dzimis 427. vai 428. g.p.m.ē. 7. targelionā (Θαργηλιών, 21. maijā) aristokrātu Aristona un Periktionas ģimenē (Aristona sencis bija pēdējais Atikas basilejs Kodrs - Κόδρος, - bet mātes sencis bija pats Solons), Atēnās. Jaunākais bērns (2 vecāki brāļi - Adimants un Glaukons, - un māsa Potona). Pusaudža gados gimnazijā iesaukts par "drukno" (Πλάτων). Sāka studēt filosofiju pie Kratila (Κρατύλος), bet 408. gadā p.m.ē. iepazinās ar Sokratu un kļuva par tā skolnieku. Iepazinās arī ar pītagoriešu, Parmenida, Hērakleita u.c. mācībām. 399. gadā p.m.ē. pēc Sokrāta nāves apceļoja lielākās helēņu polisas, tad devās uz Ēģipti, Palestīnu, Babiloniju. 389-387. gados p.m.ē. uzturējās Sicīlijā pie sava drauga Sirakūzu tirāna Dionīsija I. 387. gadā p.m.ē. atgriezās Atēnās, iegādājās nekustamo īpašumu, kurā sāka rīkot ikdienas pārrunas interesentiem par filosofiju (t.s. "Platona Akadēmija"). Kā liecina Olimpiodors no Tēbām (Ὀλύμπιόδωρος), Platons bijis divkārtējs olimpiskais čempions pankrationā (παγκράτιον). Atteicās no ģimenes un pilsoniskā pienākuma precēties un radīt pēcnācējus (kas radīja laikabiedros neizpratni: antīkajās Atēnās laulības bija pienākums, kas jāpilda ģimenes un valsts turpmākas pastāvēšanas dēļ). Miris 347. gada p.m.ē. 21. maijā (Apollona dzimšanas dienā).

Savā mācībā noformulēja ideju teoriju: pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš dēvēja par "veidiem" jeb "idejām" (εἶδος - "pilnīgais veidols") un identificēja ar esamību. "Idejām" nostādīja pretstatā ar matēriju un telpu identificētu neesamību. Katras lietas būtība un rašanās cēlonis ir tās eidoss, kas aptverams vienīgi ar prātu. "Ideju" un "matērijas" radītā jutekliskā pasaule ir starp tām. "Idejas" ir mūžīgas, "aiz debesīm mītošas", tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika. Jutekliskas lietas ir pārejošas, relatīvas, atkarīgas no telpas un laika. Ideju pasaule veido patstāvīgu un īstenu esamību, bet augstākā ideja – agaton (labais), tam seko kalos (skaistais) un patiesais. Šo triju augstāko ideju vienību izteic kalokogatijas princips. Lietas un parādības kā nepatsāvīgā esamība ir "ēnas" attiecībā pret idejām, un rodas idejām projicējoties tīrajā neesamībā – horā (telpa). Lietas tiecas imitēt idejas, eross liek tām ilgoties pēc ideālā; lietas ir piederīgas idejās, jo idejas izteic kopīgo, kas ir vairākām lietām. Idejas ir klātesošas lietās, par cik lietas līdzinās idejām. Materiālajā pasaulē, kuru varam uztvert ar jutekļiem. mums pieejama tikai šo Ideju nepilnīga, kļūdaina atblāzma. Tā, piemēram, "skaistie" objekti, ko redzam un par tādiem atzīstam, ir skaisti tāpēc, ka tie katrs (nepilnīgi) iemieso skaistumu kā ideālo formu. Viena no populārākajām Platona mācības ilustrācijam ir alegorija par alu, kuru viņš apraksta savā darbā "Valsts": cilvēki atrodas alā un redz tās sienu, kuru apspīd gaisma no alas ārpuses. Uz šo sienu krīt ēnas no ārpusē garām kustošām lietām un radībām (Idejām), taču cilvēki nekad neredz pašas lietas, bet tikai to ēnas (materiālās pasaules izpausmes). Ar prāta palīdzību cilvēkiem ir iespējams no ēnām izsecināt Ideju īpašības, taču tā kā viņiem šīs Idejas nav tieši pieejamas, cilvēku veidotie priekšstati par Idejām nav pilnīgi.

Platona kosmoloģijas centrā ir mācība par "pasaules dvēseli". Spriedumos par cilvēku: cilvēka dvēsele nāk no ideju pasaules nu iemiesojas ķermenī piedzimšanas brīdī, taču iedzimstot ķermenī dvēsele tiek ieslodzīta kā cietumā un aizmirst savu izcelsmi un visu ko zināja par idejām. Cilvēka dvēselei ir trīs daļas, kas lokalizējas dažādās ķermeņa daļās: galvā – prāts, krūtīs – drosme, vēderā – iekāres. Cilvēkiem, kuriem pārsvarā saprātīgā dvēsele, dzīves laikā vērojot lietas rodas nojauta par ideju esamību un viņš var sākt tās izzināt, kas būtībā ir vienīgi atcerēties. Pēc ķermeņa nāves dvēsele atkal atgriežas ideju valstībā, lai pēc zināma laika atgrieztos kādā ķermenī (metempsihoze). Dvēseles pamatfunkcijas ir izziņa un mīlestība. Izziņa ir: zemākā - atsevišķo lietu jutekliska vērošana un pieredzes apkopošana; augstākā - ideju izpratne; patiesība (aleteja) - lietu būtības atklāšanās. Mīlestība ir: zemākā - ķermeniskā mīlestība; augstākā - mīlestība uz prātu, kas īsti iespējama tikai starp vīriešiem. Izziņas teorijā nošķīra izziņas veidus atkarībā no izzināmo priekšmetu atšķirībām. Droši izzināt iespējams tikai patiesi esošus "veidus". Šādas izzināšanas avots ir cilvēka nemirstīgās dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā bijusi pirms iemiesošanās mirstīgajā ķermenī. Jutekliskas lietas un parādības izzināt nav iespējams, par tām var būt tikai ticams "uzskats". Vidū starp idejām un jutekliskajām lietām Platons novietoja matemātiskos objektus, kurus iespējams izzināt ar prātu. Izzināšanas metode ir "dialektika", ar kuru Platons saprata divkāršu ceļu: virzīšanos augšup pa jēdzienu vispārināšanas kāpnēm, un atpakaļceļu - no vispārīgiem jēdzieniem uz konkrētākiem jēdzieniem. Šis "lejup kāpšanas" process attiecas tikai uz "veidiem" ("idejām"), bet ne uz atsevišķām jutekliskām lietām. Izšķīra vairākas izziņas pakāpes: 1) lietas izdalīšana citu vidū, nosaucot to vārdā; 2) lietas definēšana; 3) tēla (eidosa) izveidošana, kas dod priekšstatu par jutekliski uztveramo; 4) idejas izziņa, kas dod īstas zināšana un neizdzēšamu tēlu; 5) patiesības tīrā veidā (Labā, Skaistā un Patiesā vienības) atskārta. Tas dzīvojot ķermenī nav īsti sasniedzams, tāpēc Platons saka, ka filosofija ir nodarbošanās ar nāvi un miršanu.

Aplūkojot sabiedrību, liela nozīme bija Platona valsts teorijai. Vispilnīgākā (ideālā) veidā Labā ideja uz zemes var īstenoties vispareizākajā valsts iekārtā, kurā katram cilvēkam jāieņem viņa būtībai atbilstošs statuss. Atbilstoši trim dvēseles dominantes tipiem ir trīs cilvēku tipi: 1) saprātīgā dvēsele – filosofi valdnieki; 2) krietnā, drosmīgā dvēsele – sargi; 3) iekāru dvēsele – amatnieki, zemnieki, tirgotāji u.c. Dvēseles tipu cilvēks nepārmanto no vecākiem. Audzināšanas un izglītošanas uzdevums ir izprast kura dvēseles daļa katram dominē un attīstīt drosmīgo un saprātīgo dvēseļu cilvēkus par krietniem valsts vadītājiem. Ideāšlu valsti pārvalda "filosofi", to apsargā un kārtību nodrošina "karavīri", bet par materiālo attīstību gādā "amatnieki", savukārt "vergi" pilda ikdienas fiziskos darbus.

Platona korpuss ietver: 1 monologu (Sokrata apoloģija), 23(24) dialogus, 11 apšaubāmos dialogus, 9 Platonam piedēvētos dialogus.

Skat. arī platonisms, neoplatonisms, Platona akadēmija Florencē

Literatūra par šo tēmu

  • Platons. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 331. lpp.
  • Lasmane S. Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz Postmodernismam. - Zvaigzne ABC, Rīga, 1998, 26.-30.lpp., ISBN 9984-04-736-9
  • Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1
  • Platons. Dialogi un vēstules ; Protagors ; Hipijs lielākais ; Faidrs ; Septītā vēstule ; Astotā vēstule. -Zinātne: Rīga, 1999. - 273 lpp. ISBN 5-7966-1243-3
  • Platons. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2006. - 187 lpp. ISBN 9984-7676-3-9
  • Platons. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2007. - 144 lpp. ISBN 9984808211
  • Platons. Teaitēts. - Liepnieks un Rītups: Rīga, 2008. ISBN 9789984960951
  • Platons. Gorgijs. - Zinātne: Rīga, 2004. - 171 lpp. ISBN 9984-7670-9-4
  • Platons. Menons ; Dzīres : [dialogi] - Zvaigzne: Rīga, 1980. - 114 lpp.
  • Platons. Sokrata prāva : Eutifrons ; Sokrata aizstāvēšanās ; Kritons ; Faidons- Zinātne: Rīga, 1997. - 215 lpp. ISBN 5-7966-1166-6
  • Platons. Valsts. - Zvaigzne: Rīga, 1982. - 180 lpp.

  • Debra Nails. The people of Plato. A prosopography of Plato and other Socratics. - Hackett: Indianapolis, 2002, ISBN 0-87220-564-9
  • Plato: Complete Works. / Cooper John M., ed. - Hackett, 1997
  • Allen R.E. Studies in Plato's Metaphysics II. - Parmenides Publishing, 2006. ISBN 978-1-930972-18-6
  • Ambuel David. Image and Paradigm in Plato's Sophist. - Parmenides Publishing, 2006. ISBN 978-1-930972-004-9
  • Barrow Robin. Plato: Continuum Library of Educational Thought. - Continuum, 2007. ISBN 0-8264-8408-5
  • Corlett J. Angelo. Interpreting Plato's Dialogues. - Parmenides Publishing, 2005. ISBN 978-1-930972-02-5
  • Havelock Eric. Preface to Plato (History of the Greek Mind). - Belknap Press, 2005. ISBN 0-674-69906-8
  • Irwin Terence. Plato's Ethics. - Oxford University Press, 1995. ISBN 0-19-508645-7
  • Kochin Michael S. Gender and Rhetoric in Plato’s Political Thought. - Cambridge University Press, 2002. ISBN 0-521-80852-9
  • The Cambridge Companion to Plato. / Kraut, Richard (Ed.) - Cambridge University Press, 1993. ISBN 0-521-43610-9
  • Andrew Gregory. Plato’s Philosophy of Science. - Duckworth: London, 2000, ISBN 0-7156-2987-5
  • Mohr Richard D. The Platonic Cosmology. - Brill: Leiden, 1985, ISBN 90-04-07232-2
  • Luc Brisson. Plato the Myth Maker. - University of Chicago Press, Chicago, 1998, ISBN 978-0-226-07518-1
  • Christopher Bobonich. Plato’s Utopia Recast. His Later Ethics and Politics. - Clarendon Press: Oxford, 2002, ISBN 0-19-925143-6
  • Leonard Brandwood. A Word Index to Plato. - Maney: Leeds, 1976, ISBN 0-901286-09-5
  • James Hankins. Plato in the Italian Renaissance. - Brill: Leiden, 1994, ISBN 90-04-10095-4

  • Gernot Böhme. Platons theoretische Philosophie. - Metzler,: Stuttgart, 2000, ISBN 3-476-01765-6
  • Michael Bordt. Platon. - Herder: Freiburg, 1999, ISBN 3-451-04761-6
  • Michael Erler. Platon. - Beck: München, 2006, ISBN 3-406-54110-0
  • Herwig Görgemanns. Platon. - Winter: Heidelberg, 1994, ISBN 3-8253-0203-2
  • Franz von Kutschera. Platons Philosophie. 3 Bände - Mentis: Paderborn, 2002
  • Uwe Neumann. Platon. - Rowohlt: Reinbek, 2001, ISBN 3-499-50533-9
  • Gyburg Radke. Die Theorie der Zahl im Platonismus. Ein systematisches Lehrbuch. - Tübingen/Basel, 2003, ISBN 978-3772033438.
  • Thomas Alexander Szlezák. Platon lesen. - Frommann-Holzboog: Stuttgart/Bad Cannstatt, 1993, ISBN 3-7728-1577-4
  • Christina Schefer. Platons unsagbare Erfahrung. Ein anderer Zugang zu Platon. - Schwabe: Basel, 2001, ISBN 3-7965-1561-4
  • Jürgen Villers. Das Paradigma des Alphabets. Platon und die Schriftbedingtheit der Philosophie. - Königshausen & Neumann: Würzburg, 2005, ISBN 3-8260-3110-5
  • Wolfram Brinker. Platons Psychologie und Ethik. Philologische Untersuchungen über thymetisches Denken und Handeln in den platonischen Dialogen. - Frankfurt u.a., 2008, ISBN 3631535201.
  • Clemens Kauffmann. Ontologie und Handlung. Untersuchungen zu Platons Handlungstheorie. - Alber: Freiburg, 1993, ISBN 3-495-47758-6
  • Platon als Mythologe. Neue Interpretationen zu den Mythen in Platons Dialogen. / Markus Janka und Christian Schäfer (Hrsg.) - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2002, ISBN 3-534-15979-9
  • Stefan Büttner. Die Literaturtheorie bei Platon und ihre anthropologische Begründung. - Francke: Tübingen, 2000, ISBN 3-7720-2754-7
  • Politischer Platonismus. / Andreas Eckl und Clemens Kauffmann (Hrsg.) - Königshausen & Neumann: Würzburg, 2008, ISBN 978-3-8260-3554-8
  • Christian Schäfer. Platon-Lexikon. Begriffswörterbuch zu Platon und der platonischen Tradition. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2007, ISBN 978-3-534-17434-8

  • Платон. Собрание сочинений. В 4 т. / Под общ. ред. А. Ф. Лосева, В. Ф. Асмуса, А. А. Тахо-Годи. (Серия «Философское наследие»). - Мысль: Москва, 1990-1994
  • Бородай Т.Ю. Платон. // Античная философия: Энциклопедический словарь. - Прогресс-Традиция: Москва, 2008. С. 565-574
  • Лосев А.Ф., Тахо-Годи А.А. Платон. Жизнеописание. (Серия «Люди. Время. Идеи»). - Москва, 1977. 223 с.
  • Бородай Т.Ю. Рождение философского понятия. Бог и материя в диалогах Платона. - Савин С.А.: Москва, 2008. 284 с. ISBN 978-5-902121-17-6
  • Гончаров И.А. Практические основания истины в античном платонизме. - Сыктывкар, 1998
  • Карабущенко П.Л. Элитология Платона: (Античные аспекты философии избранности). - МОСУ: Москва-Астрахань, 1998. 214 с.
  • Могилевский Б.М. Платон и сицилийские тираны: мудрец и власть. - URSS: Москва, 2005. 157 с.
  • Панаиотиди Э.Г. Музыкально-педагогические воззрения Платона. - ИФ РАН: Москва, 1999. 130 с.
  • Панченко Д.В. Платон и Атлантида. - Наука: Ленинград, 1990. 187 с.
  • Самойлов С.Ф., Просветов С.Ю. Философские жанры в творчестве Платона: опыт теоретического моделирования. - Краснодар, 2006. 126 с.
  • Фомин В.П. Сокровенное учение античности в духовном наследии Платона. - Аргус: Москва, 1994. 285 с.
  • Шейнман-Топштейн С.Я. Платон и ведийская философия. - Москва, 1978. 199 с.
  • Слезак Т.А. Как читать Платона / Пер. с нем.,предисл. и примечания М. Е. Буланенко. - СПб., 2008. 314 с. ISBN 978-5-288-04780-0
  • Фестюжьер А.-Ж. Созерцание и созерцательная жизнь по Платону. / Пер. с фр. (Серия «Слово о сущем». Т. 57). - Наука: СПб., 2009. 497 с.

Resursi internetā par šo tēmu