Bloks Marks

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marc Bloch.jpg

Marks Leopolds Benžamins Bloks (Marc Léopold Benjamin Bloch; 1886.-1944.) - vēsturnieks medievists, viens no t.s. Annāļu skolas izveidotājiem.

Dzimis 1886. gada 6. jūlijā Lionā, Gistava Bloka un Sāras (dz. Ebšteina) ģimenē. Laikā no 1896. līdz 1903. gadam mācījās Parīzē, prestižajā Luija Lielā licejā (Lycée Louis-le-Grand). Laikā no 1904. līdz 1908. gadam studēja Parīzes Augstākajā normālskolā (École Normale Supérieure). 1905. gadā iesaukts armijā, dienesta laiku pavadīja Fontenblo. 1908.-1909. gados klausījās lekcijas Leipcigā (pie K.Bīhera un K.Lamprehta) un Berlīnē (pie Ā.Harnaka). 1909. gadā saņēma Tjēra fonda stipendiju padziļinātām vēstures studijām (līdz 1912.). Laikā no 1912. līdz 1914. gadam vēstures un ģeogrāfijas pasniedzējs Monpeljē un Amjēnas licejā. 1914. gadā mobilizēts armijā seržanta dienesta pakāpē, vairākkārt ievainots, saņēmis apbalvojumus (demobilizējās 1918. gadā kā kapteinis). 1919. gada 23. jūlijā apprecējās ar Simonu Vidālu. Šajā laikā publicēja habilitācijas darba Rois et serfs īso versiju. Kopš 1919. gada rudens - ārkārtas profesors Strasbūras universitātē. 1924. gadā izdeva savu pirmo lielo darbu "Karaļi brīnumdari" (Les Rois thaumaturges), kurā pirmo reizi ieskicēja t.s. jaunās vēstures iezīmes. Laikā no 1927. līdz 1936. gadam vēstures ordinārais profesors. 1929. gadā kopā ar Lisjēnu Fevru Strasbūrā sāka izdot vēstures zinātnes žurnālu “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (Annales d'histoire économique et sociale). 1932. gadā publicēts nākošais Bloka lielais darbs, veltīts agrārajai un tehnikas vēsturei (Les caractères originaux de l'histoire rurale française). 1936. gadā, pēc neveiksmīgas pretendēšanas uz profesora vietu Francijas koledžā (Collège de France), Bloks kļuva par ekonomikas vēstures pasniedzēju Sorbonnā. Žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, kur redakcijas darbinieki un tajā publicējušies autori ar laiku izveidoja atsevišķu vēstures zinātnes virzienu, t.s. Annāļu skolu. 1939. gadā Marks Bloks brīvprātīgi pieteicās armijā un piedalās karadarbībā (viņa piedzīvotais apkopots darbā "Dīvainā sakāve" - L'Etrange défaite - kas publicēts jau pēc viņa nāves). 1939.-1940. gados publicēts trešais fundamentālais darbs "Feodālā sabiedrība" (La société féodale). Laikā no 1940. līdz 1942. gadam strādāja uz Klermonu-Ferānu evakuētajā Strasbūras universitātē un Monpeljē universitātē, rakstot “Vēstures apoloģija” (Apologie pour l'histoire). 1943. gadā nacisti aizliedza Blokam kā ebrejam strādāt par pasniedzēju un, palicis bez darba, viņš aktīvi iesaistījās pretošanās kustībā. 1944. gada martā viņu arestēja gestapo, savukārt 16. jūnijā netālu no Lionas viņam kopā vēl ar grupu apcietinātiem pretošanās kustības aktīvistiem izpildīja nāvessodu nošaujot.

Pie uniformas apbalvojums: Kara krusts (de la Croix de guerre)

Vēsturi piedāvāja uztvert nevis tikai kā notikumu virkni, kurus realizē vai aizsāk indivīdi, bet gan kā izmaiņas mentalitātē, ikdienas apziņas, attieksmes pret pasauli un līdzcilvēkiem pamatnostādnēs. Lai fiksētu šādas pirmajā acu uzmetienā nemanāmas izmaiņas, kurām nav konkrētu reprezentantu un kuras saskatāmas tikai aplūkojot pasauli kopumā un ilgstošā laika posmā, nepieciešams koncentrēties uz lēnajām izmaiņām struktūrās, jāaplūko visus mijiedarbojošos kultūras faktorus, kas tieši vai netieši parāda cilvēka vietas pasaulē īpatnības tā dzīves laikā. Liela nozīme te ir individuālā un kopīgā izpēte vēstures procesā, mikro un makro procesu mijiedarbībai. Te atveras vēstures daudzveidība un neviennozīmība, veidojoties un mainoties cilvēku grupu kopīgajam, pat neapzinātajam skatījumam uz pasauli - mentalitātei - dažādos laika periodos un pat vienā laika periodā, taču dažādos sabiedrības slāņos. Līdz ar to viņš ir pirmais, kurš pievērsās ekonomikas, lauksaimniecības attīstības, zemnieku sabiedrības kultūras pētīšanai (“Francijas agrārā vēsture”), aplūko sabiedrību kā vienu veselumu, struktūru, tās locekļu pasaules skatījumu; izmanto jaunus avotus (piemēram, kadastru kartes); pielietoja regresīvo, atpakaļejošo apskatu (“Feodālā sabiedrība”). Savā darbā “Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats”, kurā izklāstījis vēstures jaunās izpratnes programātiskos metodoloģiskos un interešu sfēru pamatprincipus, viņš min šādu piemēru: X gs. Flandrijas piekrastē dziļi bija iegrauzies Zvinas līcis, kurš vēlākos gadsimtos aizsērēja. Pats par sevi tas, nav šaubu, ir dabaszinātņu - ģeoloģijas, ģeografijas, - interešu objekts, taču aplūkojot to “cilvēks vēsturē” kontekstā, tas vairs nevar būt tikai dabaszinātņu jautājums, jo ietekmēja izmaiņas cilvēka kā sociokulturālas būtnes vēsturiskajā eksistencē (bija jābūvē dambjus, jārok kanālus, kas viss veicināja tehnisko iemaņu, zināšanu attīstību, izmaiņas darba attiecībās, iespējamo migrācija utt.). Savukārt darbs pie “Karaļi brīnumdari” prasīja tik plašas papildu zināšanas medicīnā, psiholoģijā, ka neizbēgami nācās iziet ārpus tradicionālās vēstures zinātnes rāmjiem.

M.Bloka darba kabinets

Norādot uz dažādās kultūrās un dažādos laikos vērojamo dažādo attieksmi pret pasauli, sociālo mijiedarbību, Bloks piedāvāja t.s. mentalitātes vēsturi: acīmredzamu un tikai nojaušamu domāšanas konstrukciju, kuras caurauž visu cilvēka darbību konkrētā vēstures posmā, izpētes aktualitāti (noskaņojumu, dzīvesveida paradumu, uzvedības automātismu un psihes pamatnostādņu kopumu, kas raksturīgas konkrētai sabiedrībai konkrētā laikā). Līdz ar to vēstures pētījumi pārgāja jaunā profesionalitātes līmenī: līdztekus tradicionālajam “ārējam” pagātnes fenomenu aprakstam, ainai, kādu to redz laikabiedri, sākās pagātnes cilvēku apziņā ietvertās sabiedrības domāšanas, pasaules uztveres un vērtību rekonstrukcija. Lai cik pirmajā acu uzmetienā nešķistu izkaisītas un haotiskas konkrētā laikaposma sabiedrībā dominējošās kaislības, paradumi, fobijas, galu galā tas viss koncentrējas tā laika sabiedriskajā cilvēkā, personībā, kas pastāvējusi konkrētās kultūras kontekstā. (Te gan jānorāda, ka mentalitātes pētījumu lauks Blokam bija nevis individuālā apziņa, bet visa sabiedrība kopumā, savukārt vēsturiskie fakti, viņaprāt, ir “psiholoģiski”, jo vēsturi veido cilvēki.) Uzstāja, ka nav iespējams nodalīt psihes, priekšstatu pasauli no to sociālajām saknēm un sabiedrības uzspiestajiem ierobežojumiem. Mentalitāte ir spontānā un neapzinātā pasaule, kas tomēr apvieno visus sabiedrības locekļus, pat ja viņi to neapzinās. Līdz ar to paralēli idejām un jūtām, tikpat uzmanības vērtas ir arī vajadzības, “minimāli apzinātas mentālās darbības formas”, ikdienas rīcība un paradumi, “kuros izpaužas sociālās attiecības”. Te var minēt gan rūpes par ķermeni un attieksmi pret to, darba organizēšanu un ikdienas darbību kārtību, priekšstatus par laiku un telpu, kuros atspoguļojas priekšstati par pasauli, kas vieno izcilāko domātāju un mākslinieku darbus ar to nezināmajiem laikabiedriem. Šo priekšstatu konstatēšana ļauj mums saskatīt, kas kopīgs Cēzaram un ierindas leģionāram, Akvīnas Tomam un lasītnepratējam Apenīnu zemniekam, utt.

Literatūra par šo tēmu

  • Marks Bloks. Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2011., 288 lpp. ISBN 978-9934-0-1430-7
  • Dumoulin O. Marc Bloch. - Presses de Sciences politiques, Paris, 2000.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bloks_Marks&oldid=40052"