Bonaventura Džovanni Fidanca

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sv. Bonevantura no Bonaredžio jeb Džovanni di Fidanza (San Bonaventure da Bagnoregio, dzimis kā Giovanni Fidanza, ~1217./1221.-1274.) – teologs, filosofs, Baznīcas Tēvs, franciskāņu ordeņa ģenerālministrs, Jorkas arhibīskaps, Albanas bīskaps. Dzimis ap (1217.)1221. gadu Bonaredžio (it. Civita di Bagnoregio), Lacijā (Lazio, mūsdienu Itālija). 1243. gadā iestājies franciskāņu klosterī un pieņēma vārdu "Bonaventura". Nosūtīts uz studijām Parīzē, kur mācījies pie slavenā Hales Aleksandra. 1245. aizstāvēja teoloģijas licenciāta zinātnisko grādu, 1248. gadā teoloģijas bakalaura grādu, bet 1257. gadā - teoloģijas doktora grādu (ubagotājmūku ordeņu brāļi nebija cieņā, līdz ar to saņemt zinātniskos grādus bija grūtāk un ilgāk). Pēc universitātes absolvēšanas palika strādāt kā mācību spēks (1248.-1257.). Šajā laikā sarakstīja Svēto Rakstu komentārus un skaidrojumus, t.s. "disputu jautājumu" (quaestiones disputatae) žanrā Lombardijas Pētera Sentenču komentārus "Par evanģēlisko pilnību (De perfectione evangelica) un filosofijas un dogmatikas "Kopsavilkumu" (Breviloquium). Pateicoties saviem teorētiskajiem darbiem un sprediķiem Bonevantura kļuva visai atpazīstams kristīgās pasaules teologu un sholastu lokā un, kopā ar Akvīnas Tomu (kurš arī šai laikā bija pasniedzējs Parīzes universitātē), viņam bija visai liela loma jauno ubagotājmūku ordeņu - dominikāņu un franciskāņu, - statusa un pastāvēšanas jēgas atzīšanā. 1257. gada 2. februārī Bonaventura tika ievēlēts par franciskāņu ģenerālministru (it. Ministro generale dell' Ordine francescano). Pārstājis būt pasniedzējs, viņš paralēli organizatoriskajam darbam turpināja teorētisko darbu, saraksto ievērojamu skaitu teorētisko tarbu un komentāru. Bez tam daudz darīja, lai orientētu franciskāņus uz izglītības izkopšanu, kam pateicoties vēlākos gadsimtos daudzi franciskāņi guva ievērojamus panākumus zinātnēs. 1260. gadā ordeņa hierarhu pilnsapulcē Narbonnā nāca klajā ar izveidotiem jauniem franciskāņu statūtiem (kas dažkārt ļauj viņu dēvēt par franciskāņu kā ordeņa izveidotāju). 1265. gadā iecelts par Jorkas arhibīskapu (angl. Archbishop of York, 1265.–1266.), taču atteicās ieņemt šo posteni un iesvētību. Sadzīvē bijis vienkāršs, strikti ievērojis nabadzības solījumu. 1273. gadā pāvests Gregors X iesvētīja Bonaventuru par Albanas bīskapu (it. vescovo di Albano) un iecēla par Ostijas kardinālu. Miris 1274. gada 15. jūlijā Lionā, kur Bonaventura kā pāvesta legāts piedalījās vispārējā Baznīcas koncilā (fr. IIe concile de Lyon). Tika svinīgi apbedīts, klātesot visiem augstākajiem Baznīcas hierarhiem.

Savās idejās sekoja Sv. Augustīna idejām, atzina Kenterberijas Anselma izvirzīto ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu. Par izziņas augstāko pakāpi uzskatīja ekstātisku kontemplāciju, kurā cilvēks saplūst ar Dievu. Diskusijās par universālijām ieņēma reālisma pozīcijas. Nepieļāva iespēju, ka Aristoteļa mācību varētu savienot ar kristietības ideju, uzskatot tās pamatus tomēr par pagāniskiem, t.i. no ticības aizvedošiem. Savos darbos (piem. "Itinerarium mentis in Deum", "Reductio artium in theologiam" u.c.) postulēja, ka augstākā filosofijas pakāpe ir teoloģija.

1434. gadā pārapbedīts Sv. Franciska baznīcā Lionā, taču hugenotu uzsāktajā katoļu svētvietu postīšanas vilnī Reformācijas laikā Bonaventuras pīšļi gāja bojā ugunsgrēkā (saglabājusies ir tikai roka, ko savulaik aizveda uz viņa dzimto pilsētu). 1482. gada 14. aprīlī kanonizēts, 1587. gadā izsludināts par vienu Baznīcas Tēviem. Viņa vārdā pasaulē nosauktas daudzas augstskolas, skolas, kopienas (piemēram: St. Bonaventure University, Saint Bonaventure High School, St. Bonaventure Parish School, St. Bonaventure Parish Community, Saint Bonaventures School and Technology College, Saint Bonaventure Catholic Community u.c.).

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 53. lpp.
  • Bonaventure. - Paulist Press, Mahwah, New Jersey, 1978; ISBN 0-8091-2121-2
  • Bougerol Jacques Guy. Saint Bonaventure. Études sur les sources de sa pensée. - Variorum Reprints, Northampton, 1989
  • Hattrup Dieter. Ekstatik der Geschichte. Die Entwicklung der christologischen Erkenntnistheorie Bonaventuras. - Schöningh, Paderborn, 1993; ISBN 3-506-76273-7
  • Joseph Ratzinger. Die Geschichtstheologie des heiligen Bonaventura. - Schnell & Steiner, München, 1959
  • Gilson Étienne. Die Philosophie des hl. Bonaventura, 2. Aufl. - WBG, Darmstadt, 1960
  • Hemmerle Klaus. Theologie als Nachfolge. Bonaventura, ein Weg für heute. - Herder, Freiburg im Breisgau, 1975; ISBN 3-451-17183-X
  • Hermann Schalück. Armut und Heil. Eine Untersuchung über den Armutsgedanken in der Theologie Bonaventuras. - 1971, ISBN 3506794140
  • Bonaventura. Studien zu seiner Wirkungsgeschichte. Referate des Bonaventura-Kongresses vom 10.-12. September 1974 in Münster/Westfalen. - Dietrich-Coelde, Münster, 1976
  • Dieter Hattrup. Bonaventura zwischen Mystik und Mystifikation. Wer ist der Autor von De Reductione? // ThGl 87 (1997) S. 541-562.
  • Gaß F. Nitzsch. Bonaventura, Johannes Fidanza. / Realencyklopädie für protestantische Theologie und Kirche (RE). 3. Auflage. Band 3 - Hinrichs, Leipzig, 1897, S. 282–287.
  • Étienne Gilson. La philosophie de saint Bonaventure. - Vrin, Paris, 1953
  • Joseph Ratzinger. La théologie de l'histoire de saint Bonaventure. - PUF, Paris, 1988
  • Marianne Schlosser. Saint Bonaventure, la joie d'approcher Dieu, traduction de l'allemand par J. Gréal. - Cerf et Editions franciscaines, Paris, 2006
  • Emmanuel Falque. Saint Bonaventure ou l'entrée de Dieu en théologie, éditions. - Vrin, Paris, 2000
  • Столяров А.А. Бонавентура. Мистический путь познания. / История философии. Запад-Россия-Восток. Книга первая. Философия древности и средневековья. - Греко-латинский кабинет, Москва, 1995

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bonaventura_Džovanni_Fidanca&oldid=29859"