Ragana
Ragana, burvis (an. witch, magicians; vc. Hexe, Zauberer; fr. sorcière, sorcier; kr. ведьма, колдун) - folklorā un vairākās reliģijās cilvēks, kas pārvalda maģiskas spējas (spēj lidot, burt, nolādēt, vadīt dabas stihijas u.tml.).
Kristietībā pirmo gadu tūkstoti raganas un burvestības atradušās Baznīcas doktrīnas perifērijā - to uzskatīja par māņticību. Tikai 906. gadā tika formulēta Baznīcas oficiālā attieksme pret raganām un burvjiem "Bīskapa kanonā" (Canon Episcopi). Tā atzina burvju un raganu pastāvēšanu, norādot, ka bīskapiem un to ierēdņiem jāstrādā, cik vien spēj, lai kaitīgo buršanās mākslu izskaustu no savām draudzēm. Gadījumā, ja viņi atrastu kādu vīrieti vai sievieti, kas nodarbojas ar buršanos, būtu nepieciešams viņu izraidīt no draudzes. Kanons plašāk skaidroja raganu burvestību neīstumu: “Nedrīkst aizmirst arī to, ka ir dažas ļaunas sievietes, kuras atdevušās sātanam un ir dēmonu māņu un fantasmu pieviltas, kuras tic un atklāti atzīst, ka nakts stundās kopā ar pagānu dievieti Diānu un lielu sieviešu pulku jāj uz zvēriem, nakts klusumā lidojot pāri plašām zemēm, kuras paklausa Diānas pavēlēm un noteiktās naktīs tiek sauktas viņas kalpībā. Viņas ne tikai pašas iet bojā savā neuzticībā, bet ievelk arī daudzus citus neuzticības iznīcībā. Jo neskaitāmi daudzi, šī nepatiesā viedokļa maldināti, tic, ka tā ir patiesība un tā nomaldās no pareizās ticības, atgriežoties pie pagānu maldiem un domājot, ka pastāv kāds cits dievišķums vai spēks, nevis viens vienīgs patiess Dievs. Šī iemesla dēļ priesteriem visās baznīcās un ar visu neatlaidību jāsludina ļaudīm, lai viņi zinātu, ka šādas atziņas ir visādā ziņā nepatiesas un šādus māņus sūta velns, maldinot viņus sapņos.” T.i. raganu un burvju darbības nav uzskatāmas par reālām; tās notiek garā – sapņos un vīzijās. To pamatoja ar Bībeles tekstiem, kuros aprakstīta vīziju redzēšana garā, ne miesā. Attiecīgi par herēzi tika atzīts uzskats, ka dažādas raganu fantāzijas varētu materializēties: “Tāpēc visiem ir publiski jāpasludina, ka ikviens, kas tic tādām vai līdzīgām lietām, zaudē ticību, un tas, kuram nav pareizas ticības Dievam, nav no Dieva, bet no tā, kam viņš tic, proti, no velna. Jo par mūsu Kungu ir rakstīts: “Viss ir Viņa radīts”. Tāpēc ikviens, kurš tic, ka kāds cits spēks, izņemot pašu Dievu, kaut ko var radīt vai arī kādu radību var darīt labāku vai sliktāku vai arī likt tai pārvērsties citā sugā vai līdzībā, ir atzīstams par neticīgo.”
Plašāk burvestību iluzioro būtību skaidroja 1020. gada Vormsas bīskapa Burharda Dekrēts (Decretum). Tajā atzīts, ka atsevišķas burvestību formas var būt reālas, piemēram, maģiskas mikstūras, kas var izraisīt neauglību vai mākslīgo abortu. Taču pilnībā tika noraidīta daudzu brīnumaino spēku iespējamība, ko tautas folklora parasti piedēvēja raganām – piemēram, cilvēka jūtu maiņu no mīlestības uz naidu, varu pār pērkonu, lietu un sauli, cilvēka pārtapšanu par dzīvnieku, īstenus fiziskus kontaktus ar dēmoniem. Ne tikai mēģinājumi praktizēt šādas lietas, bet arī ticība to iespējamībai tika uzskatīta par grēku.
Lielas izmaiņas sabiedrības attieksmē sākās 15. gs. līdz ar traktāta Raganu veseris iznākšanu. Pēc traktāta autora Krāmera domām, raganas un burvji bija personas, kuras noslēgušas sadarbības līgumu ar dēmonu un tādējādi var radīt īstu, cilvēkiem kaitīgu maģiju. Burvestības izskaidrojums balstījās šajā līgumā ar dēmonu, kurš attiecīgi līdzdarbojas raganas ļaunajos darbos un no tiem izrietošā faktiskā, fiziskā kaitējumā. Līdz ar to par galvenajiem raganas atmaskošanas pierādījumiem kļuva kaitējuma fakta un raganas līguma ar dēmonu konstatēšana. Pat tad, ja ir iespējams dabiski izskaidrot nelaimi, tas nenozīmējot, ka visas nelaimes ir dabiskas. Tieši otrādi, kur esot raganas un burvji, tur būšot arī burvestības, un tikai tad, ja nav iespējams atrast nevienu raganu, dabiskie faktori jāuzskata par kaitējuma cēloņiem. Tādā veidā vienkāršoti izmantoja saistītās kategorijas “ragana/burvis” un “burvestība” savstarpēji papildinoši, lai, izmantojot viena klātbūtni, pierādītu otra esamību. Ar raganu un burvju esamību tika pierādīta burvestība, bet ar nelaimju esamību – raganu un burvju darbība. Šī koncepcija sākot ar 16. gs. kļuva ļoti populāra protestantu zemēs, aizsākot t.s. raganu prāvu laikmetu.
