Dialektika

Dialektika (no gr. dialegesthai - "sarunāties, polemizēt") - atkarībā no konteksta:

• 1. Senajā Grieķijā māka nonākt pie patiesības diskusijā, atklājot pretrunas savos un oponenta spriedumos, un šīs pretrunas pārvarot.
• 2. Jaunākajos laikos marksismā un tā ietekmētajos filosofijas virzienos sengrieķu termins, attiecināts uz dabas un sabiedrības parādībām, sāka apzīmēt dabas izziņas dialektisko metodi, kas dabas parādības uzlūkoja kā mūžīgā kustība un mainīgumā esošas, un pašu dabas attīstību kā pretrunu mijiedarbības rezultātu (no Hēgeļa, kam tā bija skaidrojoša metode, kas atrisina pretrunu starp tēzi un antitēzi, izmantojot sintēzi). Ļeņinisma ideoloģijā tika postulēta materiālistiskā dialektika kā pretstats metafizikai, kā mācība par dabas, sabiedrības un domāšanas attīstības likusakarībām. Marksistiskās dialektikas proponētāju pamatnostādnes bija: a) uzskats, ka daba ir saistīts, vienots veselums, kur pārādības ir viena no otras atkarīgas un viena otru ietekmē; b) dabu jāaplūko tās nepārtrauktā likumsakarīgā kustībā un maiņā, atdzimšanā un attīstībā; c) attīstība esot uz priekšu vērsta kustība kā pāreja no viena kvalitatīva stāvokļa otrā, kur jaunais rodas, notiekot lēcienveidīgai pārejai no kvantitatīvām pārmaiņām uz kvalitatīvām pārmaiņām; d) attīstību uz priekšu virzot iekšējās pretrunas, cīņā starp veco, atmirstošo un jauno, dzimstošo.

Literatūra par šo tēmu

• Svešvārdu vārdnīca. / L. Žukovs - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1951. - 71.-72. lpp.