Dzīves filosofija
Dzīves filosofija - atšķirības starp "gara zinātnēm" (humanitārajām un sociālajām zinātnēm) un dabaszinātnēm saskatīja gan zinātņu dažādos priekšmetos, t.i., objektos, ko pēta zinātne, gan izmantojamās metodēs. Dzīves filozofija pievērsa daudzu nākošo paaudžu domātāju uzmanību ļoti svarīgajai zināšanas un saprašanas problēmai. Dabaszinātnes nodarbojas ar pasaules izziņu un izskaidrošanu, bet humanitārās un sociālās zinātnes ar cilvēka pasaules izziņu un saprašanu. Izziņa ir process, kurā subjekts pakāpeniski izpētī izziņas objektu (materiālu vai garīgu), atklāj tā elementus, uzbūves principus, pastāvēšanas cēloņus, funkcionēšanas sakarības un attiecības ar citiem objektiem. Izskaidrošana ir loģiska procedūra, kuras gaitā parādība (x) tiek atzīta par izskaidrotu, ja zināšanas par to (y) tiek loģiski atvasinātas no citām plašākām zināšanām (q), kas implicē, ietver sevī arī y. Izziņa ir saistīta ar izskaidrošanu, bet saprašana - ar interpretāciju. Saprašana ir process, kura gaitā mūsu apziņā rodas jēga, saprašanas procesa rezultāts ir izpratne. Saprast var tikai jēgpilnu cilvēciskās pasaules parādību. Lietām, parādībām, darbībai jēgu mēs piešķiram paši. Līdz ar to cilvēks ar pasauli “satiekas” nevis kā ar kaut ko svešu, radikāli atšķirīgu no cilvēka, bet gan kā ar līdz šim eksistējošo cilvēku radīto pasauli, kura ir jāatpazīst. Saprašana ir iemiesota kultūras priekšmetos, vārdos, nozīmēs, darbības veidos. Saprašana pilnībā izpaužas dialogā (tajā, protams, var būt vairāk nekā divi locekļi). Dialogs risinās starp autoru un uztvērēju, arī starp dažādu kultūru pārstāvjiem, pagātni un tagadni. Nozīme – jēga ir dialoģiska. Tajā vienmēr ir jautājums un atbildes nojausma”. Izpratne saistīta ar intuīciju, nojautu.
Pēc V.Dilteja domām, dabaszinātņu priekšmets ir fiziskas lietas, kuras mums dotas tikai pastarpināti kā parādības. Gara zinātņu priekšmets ir cilvēku brīva mērķvirzīta darbība. Gara zinātņu dati un ziņas nāk no iekšējās pieredzes, cilvēkam vērojot sevi un citus cilvēkus, kā arī attiecības starp tiem. Tātad gara zinātņu primārie elementi ir doti tieši kā iekšēji pārdzīvojumi, kuros priekšstati, jūtas un griba saplūduši vienībā. Pārdzīvojot cilvēks apzinās savu eksistenci pasaulē, t.i., dzīvi. Dzīve ir īpaša realitāte, kas nepastāv ārpasaulē, bet pieejama iekšēja vērojuma refleksijā, sevis paša apzināšanā. Apziņa aptver visu pārdzīvojumu jomu. Tā vienmēr ir sevišķi individuāla un neatkārtojama. Sabiedrības dzīve ir “indivīdu dzīves kopums”, “individuālo likteņu sakausējums” un tāpēc tajā nav iespējamas likumsakarības. Gan sabiedrības dzīve, gan vēsture nav racionāli analizējama, to var tikai pārdzīvot un izprast.
Skat. arī Zimmels Georgs
Literatūra par šo tēmu
- Kūle M. Ceļš saprašanas labirintos .- Rīga, 1989.
- Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1
- Mesers A. Tagadnes filozofija. Vācija. - Rīga, 1936.
- Kasirers E. Apcerējums par cilvēku. - Rīga, 1997.