Globālās eikumēnes teorija

Globālās eikumēnes teorija (no sengr. oikumenē - apdzīvota zemeslodes daļa) - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, saskaņā ar kuru notiek nepārtraukta kultūru mijiedarbība – vienas kultūras fenomenu „tulkošana”, pārnešana citas kultūras valodā. Vēsturē vērojama pakāpeniska ekumenes paplašināšanās, kas mūsdienās sasniedz globālus apmērus. Teorijas pamatlicējs ir U.Hannerzs.

Tradicionālās kultūras veidojas sabiedrībās, kas pastāv noteiktās robežās; tās ir piesaistītas šai telpai un laikam un atjauno sevi tiešos tās nesēju kontaktos. Mūsdienu kultūras pārvar jebkādus laika un telpas ietvarus un , pateicoties mūsdienu tehnoloģijām telekomunikāciju un transporta jomā, veido globālo kultūras ekumenu. Kultūras plūsmas globālās ekumenes robežās nav simetriskas un visos virzienos vienādas. Lielākā daļa no tām ir vienvirziena procesi, kuros skaidri saskatāms, kas veido kultūras paraugus, un perifērija, kas tos uztver. Pretējā virzienā – no perifērijas uz centru, kultūras fenomenu plūsma ir ļoti niecīga un ierobežota. Pēc Hannerza domām, centra – perifērijas tipa asimetriskā struktūra nav vienota sistēma, kas aptvertu visus kultūras slāņus (dimensijas) un visus reģionus. Tā ir daudzskaitlīgs konglomerāts ar dažādiem specializētiem un reģionāliem centriem, kuri laika gaitā mainās un pārvirzās. Pašlaik par tādiem specializētiem centriem uzskatāmas: ASV (zinātnes, jaunākās tehnoloģijas un masu kultūras jomā); Francija (apģērbu modes un delikatešu jomā); Japāna (korporatīvās kultūras jomā). Par reģionāliem centriem izveidojušies: Meksika – Latiņamerikā, Ēģipte – arābu pasaulē, Vatikāns – katoliskajā, bet Meka – islama pasaulē.

Skat. arī Pasaules sistēmas teorija

Literatūra par šo tēmu

• Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996