Herema
Herema (ivr. חֵרֶם, herem - "liegts") - jūdaismā aizliegums pieskarties vai lietot, kas nolādēto izstumj ārpus likuma. Šādu tabu attiecina uz ko tādu, kas šķirts no Dieva vai, gluži otrādi, tam ziedots (pēdējā nozīmē herema ir sinonīms kodeš - "svēts", taču atšķirībā no tā attiecināms uz ko tādu, ko nevar izpirkt. Saskaņā ar Toras likumiem, herema attiecās uz: 1) senebrejiem - kā indivīdiems, tā grupām, - kas pielūdz citus dievus, to elkus un kulta priekšmetus (grēciniekus jānogalina, priekšmetus jāsadedzina upurī Dievam, mājlopus jānokauj - nekas no heremai pakļautā nevar būt kara laupījums); 2) septiņām tautām, kas apdzīvoja Apsolīto zemi - heti, gergesi, amorieši, kanaānieši, ferezi, hivi un jevusi, - kuras bija jāiznīcina līdz pēdējam cilvēkam (to kustamais un nekustamais īpašums netika nolādēts un nonāca uzvarētāju rīcībā); 3) visu, kas kā herema ziedots Dievam (šādiem priekšmetiem piemita īpašs svētums - kodeš ha-kodašim, - un tās nevarēja izpirkt ziedotājs atpakaļ, vai tempļa mantzinis pārdot). Paralēli šiem likumiem herema tika praktizēta kā zvērests ziedot, piemēram, kad senebrejus, mēģinot iebrukt Kanaānā no dienvidiem, kaujā sakāva Aradas valdnieks, tie deva zvērestu, ka ja Dievs dos uzvaru otrajā mēģinājumā iekarot šo zemi, Aradas iedzīvotāji tiks kā herema ziedoti Dievam (šāds paradums ziedot uzvarētos saviem dieviem fiksēts daudzās tautās senajos laikos). Acīmredzot līdz ar Saula kāpšanu tronī, senebreju uzbrukumi kaimiņiem zaudēja genocīda iezīmes, pamatiedzīvotāju iznīcināšanas vietā izvēloties to pakļaušanu - saistībā ar karagājieniem herema avotos pieminēta aizvien retāk, saglabājoties praviešu tekstos un pamatā attiecināta uz herēzes apkarošanu pašu senebreju vidū. Pirmais zināmais heremas pielietojums kā īpašuma konfiskācija un izraidīšana saistāms ar Ezras uzlikto heremu: "Kurš trīs dienu laikā neieradīsies, tā īpašums, ko noteiks vadoņi un vecākie, tiks nolādēts, bet pats tas izraidīts". (Ezr. 10:8) Tanaji to interpretēja kā sodu - īslaicīgu izraidīšanu no kopienas (niduja) un nolādēšanu. Parasti niduju un heremu piesprieda betdinā un izziņoja kopienas locekļiem. Viduslaikos herema un niduja bija izplatītākie soda mēri ebreju kopienās, un visai bieži kalpoja kā līdzeklis brīvdomības apkarošanai. Heremu prakizē arī jaunākajos laikos ortodoksālo ebreju kopienās.
Skat. arī ekskomunikācija
