Herolds
Herolds (no snģerm. hariowald – "dievību doto zīmju skaidrotājs"; fr. hérault, an. herald, vc. Herold, kr. герольд) – amats: monarha vai magnāta pavadonis, arī sūtnis, ģerboņu pazinējs un skaidrotājs, heraldikas un ģenealoģijas speciālists. Lancmanis I. min, ka herolda pamatpienākumos ietilpa: "“saimnieka pavadīšana turnīros, pretinieka izsaukšana uz cīņu (..) un – galvenais – saimnieka ģerboņa slavināšana dzejā vai prozā. (..) Heroldi jo bieži izpildīja sūtņu un ziņnešu pienākumus, taču saimnieku dzimtas vēstures pazīšana, ģerboņu izcelšanās vēsture, vairogu figūru simbolika bija tas heroldu darba lauks, no kā vairāku paaudžu laikā izveidojās heraldika ar tās tradīcijām".
Pirmo reizi šis termins minēts dzejnieka Kretjēna no Truā (Chrétien de Troyes) romānā "Lanselots jeb divriču bruņinieks", kas sarakstīts laikā starp 1175. un 1180. gadu (t.i. tikai trīsdesmit gadus no brīža, kad konstatējami pirmie ģerboņi) min, ka jau bijuši ļaudis, kas ģerboņus pazīst un spēj atšķirt bruņinieku pēc viņa emblēmas. Pirmais gadījums, kad avotos minēta herolda atrašanās kaujas laukā, saistās ar 1173. gadu, kaujā pie Drēnkūras Normandijā.
Heroldu priekšteči bija t.s. klaiņojošie spēlmaņi (vc. fahrende Leute, fahrendes Volk), kas iedalījušies: "zēnos" (fr. garçon, vc. Garzune), "spēlmaņos" (vc. Spielleute) un kruažerāros (fr. croigerare). Spēlmaņi klejoja no pilsētas uz pilsētu, izklaidēdami ļaudis ar dziesmām un dejām. Ar ko īsti nodarbojušies kruažerāri, no aprakstiem avotos īsti nav skaidrs, savukārt zēni specializējās, kalpojot bruņiniekiem kā ieroču nesēji u.c. sīku pienākumu veicēji. Vēl svarīgs šo kalpotāju pienākums bija saimnieka pavadīšana uz turnīriem, pretinieka izsaukšana uz cīņu, pieskaroties tā vairogam, kara sauciena izsaukšana arēnā un, galvenais, saimnieka ģerboņa slavināšana. Laika gaitā kalpojot daudziem dažādiem kungiem, apkārtklīstošo spēļmaņu atmiņā saglabājās visai daudz ziņu par ģerboņiem un dzimtām. XIII gs. šie pienākumi kļuva par pastāvīgu amatu, un heroldi (daudzviet vēl pēc inerces dēvēti par "ģerboņa zēniem" – vc. Knaben der Wappen) jau bija sastopami visu zemes kungu galmos, kuru pamatuzdevums bija saimnieka dzimtas vēstures pārzināšana, ģerboņu izcelšanās un attīstības vēsture, vairoga figūru simbolika utt. Šie pienākumi vēl ilgi netika šķirti no dzejošanas, retorikas un dziedāšanas prasmēm, liekot heroldus vienā kategorijā ar menestreliem.
Visās Eiropas zemēs heroldi pamazām apvienojās korporācijās, kuru vadībā bija t.s. "ģerboņu karaļi" (fr. roi d'armes, an. King of heralds, King of arms, vc. Wappenkönig), kurš vadīja savas provinces sekotājus jeb persevantus (fr. poursuivants, an. pursuivants, vc. Persevanten). Par ģerboņu karali varēja ievēlēt jebkuru persevantu ar 7 gadu stāžu, heroldu kopsapulcē. Francijā heroldu kolēģija izveidojās 1406. gadā, taču pēc 1559. gada traģiskās karaļa Anrī II nāves, bruņinieku turnīrus pārstāja rīkot, un heroldu amats kļuva nevajadzīgs – ģerboņu pārbaudīšanai un reģistrācijai izveidoja īpašu valsts kanceleju. Anglijā heroldu kolēģija tika nodibināta 1484. gadā pēc karaļa Ričarda III rīkojuma, un šī kolēģija darbojas arī mūsdienās.
Nav zināms, kad spēlmaņi un heroldi sāka pierakstīt savas zināšanas. Pirmie manuskripti bija tikai ģerboņu attēlu apkopojumi, taču jau XIII gs. otrajā pusē parādās teorētiskie apcerējumi par heraldikas terminoloģiju. XIV gs. teorētisko heraldiku savā ziņā pārņēma universitātes, kur heraldiku sāka pasniegt kā mācību priekšmetu, bet heroldu ziņā palika dalība bruņinieku turnīros un galma rituālos. Vācu zemēs heroldu amats zaudēja savu nozīmīgumu XVI-XVII gs. mijā, kad turnīru rīkošana notika aizvien retāk (vācu zemēs heroldu pienākumi bija saistīti vairāk ar turnīru organizēšanu, nevis ģerboņu pārbaudi). Izņemot Angliju, vairumā zemju herolda amats ar laiku izzuda, dažviet saglabājot amatu kā sinekūru, kam vairs nebija saistība ar heraldiku, bet kas pildīja rituālus pienākumus kronēšanas, bēru ceremonijās, kara pasludināšanā vai miera slēgšanā. Heraldika pārgāja valsts iestāžu, t.s. heroldiju ziņā, kas turpmāk pārraudzīja ģerboņu piešķiršanas un lietošanas jautājumus.
Literatūra par šo tēmu
- Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 39.-46. lpp. – ISBN 978-9984-729-93-0
