Hohenberg
Hohenberga (vc. Hohenberg, lv. Kalnmuiža, Kalnamuiža, Kalna muiža, kr. Гогенбергъ) – privātmuiža, Tukuma apriņķī, Kandavas novadā, Abavas senlejas kreisā krasta nogāzē, 10 km no Kandavas pilsētas. Kalnmuižas vārds dokumentos parādījās 1724. gadā. Burtiskā tulkojumā no vācu valodas "Hohenberg" nozīmē "Augstkalne", tāpēc iespējams, ka muižai nosaukums izvēlēts pēc augstā kalna Abavas senlejas malā, līdz ar muižas centra izbūvēšanu. Kalnmuižas kungu māja jeb rezidences ēka tikusi būvēta XVIII gs. beigās – XIX gs. bet muižas saimniecības ēkas celtas XIX gs. sākumā. Kungu mājas priekšā izveidots plašs parādes laukums, ap kuru izvietotas saimniecības ēkas, bet pati kungu māja arhitektoniski ir tipiska XVIII gs. beigu – XIX gs. sākuma rezidences ēka ar mezonīnu ēkas garenfasādes parādes pusē. 1912. gadā muižas zemju platība bija 1046 ha, tajā ietilpa 16 zemnieku sētas. Ražošanas uzņēmumu nebija. Blakus muižas centram Kalnmuižai pastāvēja pusmuiža Augšlanksēde, ka arī lopu muižas: Plostakrogs, Kranči, Kroķi, Plattēvi, Silenieki un Baltaiskrogs. 1920. gadā zeme īpašniekam atņemta, atstājot tikai neatsavināmo daļu - 50 ha ap kungu māju.
Ainavu parkā pie Kalnmuižas, kas veidots XIX gs. pirmajā pusē, aug dažādu sugu koki. Starp tiem vairāki dižoši 3,9 m, 4,1 m un 4,5 m apkārtmērā. Dārzu pils priekšā veidoja zemi stādījumi. Kungu mājai kalna pusē bija veranda divos stāvos un augstas, greznas akmens kāpnes ar četrām mākslinieciski noformētām puķu vāzēm. Zem verandas katrā pusē bija akmens velves, aizsegtas ar melniem režģiem, kuros atainots plēsīga zvēra siluets. Parkā bija izveidotas liepu alejas un taciņas, kas veda dažādos virzienos.
Muiža kā juridiska un saimnieciska vienība pastāv vismaz kopš XV gs. beigām, kad valdījums izlēņots vietējo lēņavīru Tapelnu (Tappeln, arī Tapplen) dzimtai. Tapelnu lēņa zemes robežas pirmoreiz minētas 1493. gadā, tomēr dzimtas pirmsākumi meklējami daudz tālākā senatnē. Pilskalna atrašanās uz Tapelnu lēņa zemes varētu liecināt par viņu izcelsmi no kuršu vadoņiem. Kalnmuižai piederošās zemes kopš XVI gs. bija lokalizētas gan Abavas kreisajā, gan labajā krastā. 1563. gadā zeme Tapelniem atņemta un piešķirta Johanam Frikam.
XVII gs. gaitā muižas īpašnieki mainījās samērā bieži. XVIII gs. sākumā vēlākā Kalnmuiža atradās kādas Vīgantes (Wigantin) īpašumā. Vīgante muižu bija ieķīlājusi Polijas karaļa armijas majoram Otto Georgam Brukenam-Fokam. Tā kā viņa ķīlu izpirkt nespēja, ap 1710. gadu muiža nonāca Brukenu-Foku dzimtas īpašumā. 1768.g. 24. jūnijā Johans Ulrihs Georgs no Kristofa Frīdriha fon Firksa nopirka Lanksēdes muižu. Kopš tā laika Kalnmuiža un Augšas un Lejas Lanksēde bija vienots nekustamais īpašums.
Saskaņā ar 1817. gada Kurzemes zemnieku likumiem, ik uz 1000 iedzīvotājiem bija jāierīko vismaz viena pagastskola. Tā kā Kalnmuižas pagastā iedzīvotāju skaits nepārsniedza pat piecus simtus, skolas ierīkošana un uzturēšana nebija obligāta. Tomēr tas tika izdarīts, un acīmredzot to noteica muižas īpašnieka un zemnieku rūpes par izglītības pieejamību pagasta bērniem. Kalnmuižas pagasta skola pirmoreiz minēta 1863. gadā, kad tās skolotājs bija Irlavas skolotāju semināru beigušais Oto Treimanis. Skolā mācījās 10 zēni un 7 meitenes. 1900. gadā skolā strādāja viens skolotājs – Holbergs. Skolas ēka bija novietota starp muižu un Abavu, pie Sabiles-Aizdzires ceļa.
1896.g. muiža tika pārdota augstam Krievijas impērijas ierēdnim – valsts padomniekam Gustavam Ferdinandam fon Grahem (Gustav Ferdinand von Grache) no Kazaņas Krievijā. Pēc Ferdinanda Grahes nāves 1905. gadā muiža tika pārdota Jakobam Bredau (1846-1930, dzimis Jēkabs Priede) lauksaimniekam no Īvandes (tagadējā Kuldīgas novadā).
1920. gadā Agrārreformas procesā īpašums atņemts, atstājot tikai neatsavināmo daļu, kas atradās starp muižas centru un Abavu. Šai neatsavināmajā daļā saimniekojis valsts varas uzspiests nomnieks. Ģimenei tika ļauts dzīvot trīsistabu bijušajā kalpu ēkā, bet savus lopus - 5 govis un zirgs - turēt lielajā kūtī blakus rentnieka 20 govīm. 1924. gadā Kalnmuižas centru Latvijas valsts iznomāja brāļiem Miežiem. 30. gadu vidū Bredau ģimene atguva kungu māju. 1939. gadā īpašnieki, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiesti dzimteni pamest. 1949. gada 7. aprīlī tika izveidots lauksaimniecības artelis, vēlāk kolhozs “Komūna”, kura centrs izvietojās Kalnmuižas kompleksā. Pēc muižas nonākšanas Kandavas sovhoztehnikuma īpašumā 1974. gadā muižas ēkas netika izmantotas nedz dzīvošanai, nedz saimnieciskiem nolūkiem, tika izlaupītas un izdemolētas. Kungu mājā tika izlauztas krāsnis un virtuves iekārtas. 1987. gadā sovhoztehnikuma direktors Mamerts Vaivads atrada līdzekļus, lai sāktu Kalnmuižas kompleksa glābšanu. Tika likvidēts avārijas stāvoklis dzīvojamā ēkā, sākās dzirnavu dīķa un slūžu atjaunošana, aizsākta dzirnavu iekštelpu un iekārtu restaurācija.
