Kleinods

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Helm Kleinod.jpg

Kleinods (fr. cimier, an. crest, vc. Helmzier, Helmkleinod, Kleinod, kr. нашлетник) – heraldiskās ķiveres rotājums, bruņinieka individuālā zīme, kas ieviesās XIII gs., heraldikas sākumposmā, kad turnīros atšķīra viņu no citiem tā paša vārda un ģerboņa īpašniekiem. Sākotnēji tikai rotājums, kas ar laiku kļuva par nemainīgu un mantojamu ģerboņa sastāvdaļu. XIV gs. kleinodi jau bija tik izkopti, ka varēja kalpot kā identifikācijas zīme pat bez paša ģerboņa – turnīros sāka rīkot ķiveru parādes, lai noteiktu ķiveres īpašnieka tiesības piedalīties turnīrā (pārbaudē piedalījās arī dāmas – ja pēc ķiveres kleinoda atpazina kādu, kurš necienīgi izturējies, ar vārdiem vai darbiem aizvainojis dāmu, tā ķiveri izņēma no skates un aizliedza piedalīties turnīrā).

Kleinodi nebija tikai heraldiska abstrakcija, bet patiesi tika izgatavoti (no koka, ādas, plāna skārda) un lietoti, taču galvenokārt parādes un turnīru vajadzībām. No sākotnējiem neitrālajiem rotājumiem pakāpeniski laika gaitā atteicās, kleinodā sākot izmantot kādu no ģerboņa elementiem (visbiežāk nevis visu parasto figūru, bet tās daļu). Situācijās, kad ģerbonī nebija kleinodēšanai piemērotas figūras (piemēram, pāli vai siju uz ķiveres neuzliksi), izmantoja elementu grupu – plāksnes, ragus, cepures, spārnus, spalvu pušķus, – uz kā varētu uzgleznot vairoga heraldiskās figūras, vai kuras var iekrāsot ģerboņa krāsās.

Palīgkleinodi – papildina un izvērš vairogā attēloto:

  • "Vēdekļa" plāksne (fr. écran, an. fan, vc. Schirmbrett) – uz ķiveres uzlikta plāksne sekstes veidā, kas varēja būt gan plakana, "vēdekļa" veida, gan koncentriska, kas vairāk atgādina pusatvērtu lietussargu. Plāksnes centrā tika gleznota ģerboņa galvenā figūra.
  • Spārnu pāris (fr. vol, an. wings conjoined, vc. Flug) – uz ķiveres uzlikta dabiskā figūra, kas deva plašas iespējas uz tiem parādīt vairoga krāsas un figūras. Dabā spārnus stiprināja ķiveres sānos, bet hareldiskajos attēlojumus spārnus rāda vai nu no priekšas (atvērtais spārnu pāris) vai no sāniem (slēgtais spārnu pāris). Jaunāko laiku heraldikā visbiežāk vai nu katram spārnam piešķir vienu no divām vairoga pamatkrāsām, vai arī katru spārnu dala alternatīvi ar krāsu un metālu. Uz tiem var likt kādu ģerboņa figūru vai pat no vienas vietas tos noklāt ar vairoga krāsām un figūrām. Vieta ļauj arī starp spārniem ievietot parasto figūru – vairāku figūru izvietošanas iespēja sevišķi svarīga bija salikto ģerboņu gadījumā.
  • Ragu pāris (fr. proboscide) – ķiveres sānos piestiprināti divi ragi; sākotnēji puslokā liekti dabiskie vērša ragi, taču ar laiku izgatavoto ragu lielums pieauga, lai vairāk varētu parādīt vairoga krāsas, tiem iegūstot "S" izliekumu, un beidzoties ar taures veida paplašinājumu. Ragu atverē bieži iesprauda putna spalvas, arī gar malu iespējams iestiprināt spalvas, pievienot mazus karodziņus vai lapotus zariņus.
  • Cepure – gan koniska vertikāla, gan zema un izstiepta horizontāli pakauša virzienā bija visai populārs ķiveres rotājums. To bija ērti izkrāsot vairoga krāsās, un cepures novietot vai uzkrāsot figūru, dažādi izrotāt ar spalvām, piespraudēm un apmalēm.
  • Maksts jeb futrālis (fr. colonne, vc. Köcher) – līdzīgs cepurei, konisks vai cilindrisks veidojums, kas kalpoja kā pamats pāva vai strausa spalvu pušķim. Makstis sevišķi iecienītas vācu heraldikā un iezīmē senas un cienījamas dzimtas.

Rotājošie jeb dekoratīvie kleinodi – vai nu veido tīri rotājošu ģerboņa vainagojumu, vai arī ievieš ģerboņa kompozīcijā jaunus elementus. Te populāri bija strausa vai pāva astes spalvu pušķi (retāk citu putnu spalvas, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru ģerbonī bija fazānu spalvas). Strausa spalvas bija iespējams iekrāsot vairoga krāsās, savukārt pāva asti vienmēr attēloja dabiskajās krāsās, tādējādi radot krāšņu ķiveres rotājumu. Kā vairogu papildinošs elements, kleinodā bieži lietotas cilvēku, zvēru, fantastisko dzīvnieku u.c. parastās figūras, viss, ko vien fantāzija varēja atļauties.

Kleinoda figūras ne tikai dramatizēja ģerboņa kopskatu, bet dažkārt arī skaidroja kādu heraldisko vai biogrāfisko tradīciju, taču visbiežāk tēlaini iešifrēja uzvārdu (t.s. "runājošie kleinodi"). Lancmanis par piemēru min Džona Pasmera (Pasmere) ap 1520. gadu sacerēto ģerboni, kura kleinodā uzvārds iešifrēts kā zils zvīņots jūras zaķis ar zelta ķepām un ausīm: puss ir sinonīms vārdam hare (zaķis), bet mare latīņu valodā nozīmē jūru.

Literatūra par šo tēmu

  • Lancmanis I., Heraldika. - Neputns: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-729-93-0