Koperniks Nikolajs

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Koperniks)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1580. gada portrets Toruņas muzejā

Nikolajs jeb Nikolauss Koperniks (lat. Nicolaus Copernicus, Nicholas Copernicus, Nicolaus Koppernigk; pol. Mikołaj Kopernik; 1473.-1543.) – dominikāņu priesteris, ārsts, astronoms amatieris. Plašāk zināms kā viens no heliocentrisma hipotēzes astronomijā popularizētājiem.

Dzimis 1473. gada 19. februārī Tornā (mūsdienu Toruņa) - Prūsijas pilsētiņā, kuru īsi pirms tam tika iekarojusi Polijas karaliste, senprūšu izcelsmes tirgotāju (ko tirgojuši, nav precīzu ziņu) Nikolausa un Barbaras Koperniku ģimenē (brālis Andrejs, māsas Barbara un Katrīna). Tēvs miris 1483. gadā, savukārt māte mirusi 1489. gadā. Mācījās Sv. Jāņa baznīcas skolā, apguva latīņu valodu, teoloģiju un medicīnu. 1491. gadā Nikolajs uzsāka studijas Krakovas universitātē (kur metrikā reģistrēts kā Nicolaus Nicolai de Thuronia), taču studijas nepabeidzis, 1495. gadā sāka kalpot Varmijas bīskapijas kapitulā Lautenburgā (mūsdienu Ļidzbarka) (kas baznīctiesiskā ziņā bija pakļauts Rīgas arhibīskapam). 1497. gadā, kļuvis par kanoniķi un saņēmis kapitula stipendiju, kopā ar vecāko brāli Andreju devās uz Itāliju, kur papildus studēja Boloņas Universitātē kanoniskās tiesības un sengrieķu valodu. 1503. gadā kā eksterns Ferāras Universitātē trešajā mēģinājumā 30 gadu vecumā ieguva kanonisko tiesību zinātņu grādu, Padujas Universitātē studēja medicīnu līdz 1506. gadam, taču zinātnisko grādu tā arī neaizstāvēja.

1506. gadā atgriezās Polijas karalistē, kur sāka strādāt par pasniedzēju Vroclavas sv. Krusta baznīcas skolā (pol. scholasterię wrocławską św. Krzyża), kā arī praktizēja kā ārsts. 1507. gadā pameta pasniedzēja darbu un atgriezās Varmijas bīskapijas kapitulā Heilsbergā, kur kļuva par bīskapa (sava tēvoča) privātsekretāru un ārstu. 1509. gadā kā bīskapijas pārstāvis piedalījās Krakovas Seima sēdēs (1511. gadā kļuvis par kapitula kancleru). 1512. gadā pārceļas uz dzīvi Frauenburgā (vāc. Frauenburg, pol. Frombork), kur kalpoja kā kanoniķis, pildot bīskapijas ierēdņa funkcijas, brīvajā laikā praktizējot kā ārsts un veltot laiku zinātnēm. 1516. gadā iecelts par bīskapijas dienvidu apgabalu administratoru Olštinā (pol. Olsztyn), Varmijas-Mazūrijas vojevodistes galvaspilsētā, un dzīvoja Olštinas pils ziemeļaustrumu spārnā līdz 1521. gada rudenim, pārraudzīdams arī muižu zemes un paralēli nodarbodamies ar zinātni. 1519. gadā organizēja mēra epidēmijas apkarošanu savā provincē. 1519.-1521. gadu Polijas-Vācu ordeņa karā Koperniks kā bīskapijas bruņoto spēku virspavēlnieks - kapitula komisārs, - vadīja Varmijas bīskapijas pilsētu aizstāvēšanu (ordeņa karaspēks pat vienu brīdi ielencis viņa rezidenci). 1521. gadā atgriežas Frauenburgā. 1522. gada martā Prūsijas pilsētu landtāgā Elbingā (mūsdienu Elblonga) Koperniks piedalījās monetārās sistēmas reformas “De estimatione monete” (Par monētu cienīšanu) komisijas darbā. 1528. gadā viņš publicē inženiertehnisku apcerējumu Monetae cudendae ratio (Monētu pareizi kalšanas veidi). Kopernikam tiek piedēvēta arī ūdensapgādes sistēmas izveide Frauenburgā, u.c. ieskaitot dambi un slūžas uz Baudes upes, un kanāla būvi.

1532. gadā atteicās no visiem laicīgajiem pienākumiem un noslēdzās klosterī, kur veltīja savu laiku ļaužu ārstēšanai un astronomijai. 1537. gadā Polijas karalis apstiprināja Nikolaju Koperniku kā vienu no kandidātiem uz Varmijas bīskapa vakanci, taču kapituls ievēlēja Johanu Dantisku. 1538. gadā Koperniks saņēma rājienu Baznīcas tiesā par amorālu (jo bija garīdznieks) konkubināta praktizēšanu un celibāta neievērošanu. Viņa piedzīvotāja Anna Šellinga tika izraidīta no Frauenburgas, jo „viņas dēļ cienījamais priesteris uzvedas kā sajucis“. 1543. gada pavasarī Nirnbergā (vai Rēgensburgā) tika publicēts darbs, pie kura Nikolajs Koperniks bija strādājis pēdējos 30 gadus - De revolutionibus orbium coelestium (Par debess sfēru rotāciju). Šī paša gada 24. maijā 70 gadu vecumā Koperniks mira.

Vēsturē iegājis kā astronoms. 1503. gadā Koperniks pabeidza savu sacerējumu Mazie komentāri (Commentariolus), kur pirmo reizi vienkopus noformulēja savu heliocentrisma pamatideju, komentējot Klaudija Ptolemeja ģeocentrisma koncepciju. Publicēts šis darbs netika, taču tā noraksti tika izplatīti universitātēs kā mācību līdzeklis.[1] 1524. gadā sarakstīta Kopernika vēstule pret Verneru – vēstule Krakovas katedrāles priesterim Bernardam Vaponskim ar Johana Vernera darba Par astotās debesu sfēras griešanos komentāriem un kritiku, kas ir interesanta ar heliocentrisma modeļa secīgu izklāstu. 1543. gada pavasarī Nirnbergā (vai Rēgensburgā - ir vairākas versijas) tika publicēts darbs De revolutionibus orbium coelestium (Par debess sfēru rotāciju). Pēc Kopernika nāves par Baznīcas līdzekļiem šī grāmata tika publicēta vēl vairākos metienos.

Sejas rekonstrukcija pēc galvaskausa parametriem

Tā laika zinātnes aprindas uzskatīja, ka heliocentrisma koncepcija ir tikai viena no daudzajām nepierādāmajām hipotēzēm, kam ar zinātni maz kopīga, jo trūka pietiekamas argumentācijas. Apritē bija trīs dažādas pasaules uzbūves koncepcijas, - Ptolemeja, Keplera un Brahes, - kuru pierādījumu bāze un argumentācija bija daudz spēcīgākas, nekā Kopernika koncepcijai. Līdz ar to pirmais Kopernika kritiķis bija matemātikas profesors, viens no sava laika dižākajiem astronomiem K. Klavijs, Gregora kalendāra autors. 1581. gadā viņš kritizēja Kopernika sistēmu, pierādot tās kļūdainumu un attiecīgi uz tās bāzes veikto aprēķinu nepareizību: „Kurš gan būs tik nesaprātīgs, ka saistīs Baznīcu ar tik nepamatotiem apgalvojumiem?!“[2] Arī citi tā laika matemātiķi un astronomi visai skeptiski raudzījās uz poļu kanoniķa teoriju. Pierādījumu bāzes nebija, viss balstījās uz atgriešanos pie Aristoteļa, savukārt zvaigžņu paralakses neesamība bija acīmredzama.[3] Pie tam jau paši Kopernika hipotēzes pamati izrādījās aplami: viņš balstījās uz Platona pieņēmumu, ka planētu kustība ir nemainīgi vienmērīga (ko savulaik sekmīgi bija atspēkojis jau Klaudijs Ptolemejs) un uzskatīja, ka planētu orbītas ir apļveida (tikai vēlāk Keplers pierādīja, ka šī Aristoteļa doma ir maldīga, un patiesībā planētu orbītas ir elipsveida). Rezultātā Kopernika modelis izrādījās krietni sarežģītāks par Ptolemeja modeli: Ptolemeja shēmā bija 15 orbītu sfēras (ieskaitot epiciklus - epicycle - Ptolemaja teorijā riņķis, pa kuru pārvietojas debess ķermenis), savukārt Kopernikam bija nepieciešamas 18 sfēras. Un, kaut Kopernika heliocentriskais modelis izrādījās sarežģītāks, tas nebija pareizāks: piemēram, Marsa orbītu pēc Ptolemeja shēmas varēja izskaitļot daudz precīzāk.[4] Savukārt izmantot Kopernika tabulas astronomiskajos aprēķinos nozīmēja neizbēgami kļūdainus rezultātus. Līdz ar to lielākā daļa tā laika zinātnieku līdz pat XIX gs. uz Kopernika devumu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi, pie tam par labu tās patiesumam nekalpoja ne kādi pierādījumi (to vienkārši nebija, bija tikai pieņēmumi), nedz arī Kopernika persona kā tāda (visu mūžu nodarbojoties ar astronomiju, viņš tā arī nebija veicis nevienu vērā ņemamu atklājumu, ar to viņa kā zinātnieka autoritāte laikabiedru acīs nebija īpaši augsta). Ne Koperniks pats, ne nedaudzie sekotāji ar aprēķiniem un loģiku pierādīt savas hipotēzes pareizību nespēja. Tai vai nu varēja ticēt, vai neticēt. Tāpēc tika nolemts hipotēzi atzīt par maldīgu un neļaut mācīt izglītības iestādēs.[5] 1616. gada 5 martā Romas Katoļu Baznīca iekļāva De revolutionibus orbium coelestium t.s. „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“ (no tā izņēma jau 1835. gadā).

Pretēji vēlākos gadsimtos radītajam politiskās propagandas (protestantu, pēc tam ateistu literatūrā) mītam katoliskā Baznīca visnotaļ pozitīvi uztvēra sava priestera Kopernika idejas zinātnē. Astronomi Eiropā, Baznīcas hierarhi (kuri interesējās par zinātni) bija informēti par heliocentrisma teoriju, jo 1511. gadā sarakstītie Mazie komentāri tika brīvi izplatīti un ar interesi lasīti speciālistu aprindās. 1533. gadā pāvests Klements VII pat uzaicinājis sev pietuvinātās personas, lai ar interesi uzklausītu viņa sekretāra kardināla A. fon Vidmanštata ziņojumu par jaunajām idejām astronomijā, kuras proponē kāds dominikānis Austrumeiropā (saglabājies Vidmanštata ieraksts kāda grieķu manuskripta titullapā: „Klements man dāvāja šo manuskriptu tā Kunga 1533. gadā, pēc tam, kad es viņam kardinālu Orsini un Salviati, bīskapa Viterbenija un ārsta Kurcija klātbūtnē Vatikānā izskaidroju Kopernika mācību par Zemes griešanos“.[6]). Arī nākamā pāvesta Pāvila III laikā nevaram atrast ne mazāko norāžu vai mājienu, ka Baznīcai būtu kādas ideoloģiskas pretenzijas pret heliocentrismu kā hipotēzi. Koperniks pats raksta par savām draudzīgajām attiecībām un atbalstu, ko visa mūža garumā saņēmis no Midelburgas bīskapa Pāvila, Varmijas, pēc tam Kulmas bīskapa Tidemana Gizes u.c. kolēģiem Baznīcas hierarhijā.[7] 1536. gadā dominikāņu ordeņa vadītājs kardināls Šenbergs savā vēstulē „zinātņu vīram“ brālim Nikolajam aicināja „neslēpt no zinātnes draugiem savu jauno sistēmu“, jo Kopernika „nopelni pelnījuši vislielāko atzinību“.[8] Kad pāvests Leons X piektajā Laterānas koncilā (1512.-1517.) paziņoja par esošā kalendāra reformas nepieciešamību, Nikolaju Koperniku iekļāva to „oficiālo“ astronomu skaitā kurus aicināja piedalīties reformas projekta izstrādē.[9] Visu XVI gadsimtu Kopernika heliocentrisma koncepciju uzturēja visās katoļu augstskolās, to cītīgi aizstāvēja teologi, bet kritizēja zinātnieki. Vienīgais, kurš uzbruka Kopernika koncepcijai no teoloģiskām pozīcijām, bija no Baznīcas izslēgtais bijušais augustīniešu mūks Martins Luters: „Šis jukušais vēlas apgāzt astronomijas pamatus, kaut arī, kā mums vēsta Raksti, nevis Zemei bet Saulei Jozua lika apstāties!“ (citē Jozua grāmatu10:13). Taču Koperniks bija drošībā, un luterāņi viņu nevarēja sadedzināt sārtā par viņuprāt pausto herēzi. Pēc Kopernika nāves viņa ieguldījumu no teoloģiskā aspekta pozitīvi vērtēja ievērojamais teologs tēvs Tolozani[10] un teologs, Osuņas universitātes teoloģijas katedras dekāns, augustīnietis tēvs Zunjiga. 1584. gadā oponējot Kopernika kritiķiem (Klavijam), viņš skaidroja Kopernika mācības patiesumu ar atbilstību Bībelei, Ijāba grāmatas vārsmai „Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās“ (9:6), ka šo vietu var traktēt arī no Pitagora skatījuma, kurš arī Sauli novietoja Visuma centrā (tiesa, reliģiozu, nevis zinātnisku motīvu vadīts), „ko mūsdienās lieliski pierāda Koperniks“.[11]

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Pēc aizmirstības laika vienu šī 16 lpp. biezo manuskripta eksemplāru 1877. gadā atrada Vīnes Galma bibliotēkā, bet pēc pāris gadiem, 1881. gadā otru eksemplāru (ar paša Nikolaja rakstītām piezīmēm uz tā malām) atrada Upsalas universitātes bibliotēkā (pēc citām ziņām, Stokholmas universitātē).
  2. ↑ Кимелев Ю. А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. – Москва, 1988., 151. lpp.
  3. ↑ Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi (parallax - šķietama debess spīdekļa pārvietošanās pie debess sfēras, ja novērotājs maina novērošanas stāvokli, apgriezti proporcionāla attālumam līdz spīdeklim), savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, un tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā pierādāmu koncepciju. Tad to kā tādu pieņēma zinātnes aprindas, taču tas vairs nebija aktuāli, jo bija skaidrs, ka pati koncepcija ir tikpat aplama kā ģeocentrisms - Visums nerotē ap sauli.
  4. ↑ Кимелев Ю.А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. - Москва, 1988., 158.-159. un 156. lpp.
  5. ↑ Taču simpātijas pret Frauenburgas kanoniķi Baznīcas iekšienē saglabājās, piemēram, vēl 1651. gadā jezuīts, astronoms Ričiolli nosauca Kopernika vārdā krāteri uz Mēness (91 km diametrs, 10°N, 20°W).
  6. ↑ Гурев Г. А. Коперниканская ересь в прошлом и настоящем. - Москва, 1933., 72. lpp.
  7. ↑ Веселовский И. Н. Белый Ю. А. Николай Коперник. – Москва, 1974., 378. lpp.
  8. ↑ Гурев Г. А. Учение Коперника и религия. Из истории борьбы за научную истину в астрономии. - Москва, 1961., 56. lpp.
  9. ↑ Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. - Москва, 1999., 30. lpp.
  10. ↑ Кимелев Ю. А. Полякова Н. Л. Наука и религия: историко-культурный очерк. - Москва, 1988., 149. lpp.
  11. ↑ Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. - Москва, 1999., 32. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1
  • Armitage Angus. The World of Copernicus. Mentor Books: New York, 1951, ISBN 0-8464-0979-8
  • Finocchiaro Maurice A. The Galileo Affair: A Documentary History. - University of California Press: Berkeley, 1989, ISBN 0-520-06662-6
  • Koyré Alexandre. The Astronomical Revolution: Copernicus – Kepler – Borelli. - Cornell University Press, Ithaca, 1973, ISBN 0-8014-0504-1
  • Kuhn Thomas. The Copernican Revolution: Planetary Astronomy in the Development of Western Thought. - Harvard University Press, Cambridge, 1957, ISBN 0-674-17100-4
  • Rosen Edward. Copernicus and his Successors. - Hambledon Press: London, 1995, ISBN 1 85285 071 X
  • Коперник Н. «О вращениях небесных сфер. Малый комментарий. Послание против Вернера. Упсальская запись», - Москва: Наука, 1964
  • Боден Ж. «Метод лёгкого познания истории», - Москва: Наука, 2000
  • Энгельгарт М. А. Николай Коперник: его жизнь и деятельность. / Биографический очерк для ЖЗЛ Ф. Павленкова 1892 года. - Челябинск: Урал, 1997
  • Гурев Г. А. Коперниканская ересь в прошлом и настоящем. - Москва, 1933.
  • Гайденко П. П. Эволюция понятия науки. Т. 1 - Москва, 1980; Т. 2 - Москва, 1987.
  • Гайденко П. П. История новооевропейской философии в ее связи с наукой. - Москва, 2000.
  • Косарева Л. М. Коперниканская революция: социокультурные истоки. - Москва, 1991.
  • Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового времени. Философский аспект проблемы. - Москва, 1989.
  • Современные зарубежные исследования по философии и генезису науки (позднее Средневековье и Возрождение) – Москва, 1980.
  • Социокультурные факторы развития науки (по материалам историко-научных исследований). Сборник обзоров. - Москва, 1987.
  • Кирсанов В. С. Научная революция XVII века. – Москва, 1987.
  • Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. - Москва, 1999.
  • Гребеников Е. А. Николай Коперник. - Москва: Наука, 1982

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Koperniks_Nikolajs&oldid=73682"